Sākumā varbūt par to, kas tad ir socioloģijas zinātne?
Ja gribam saprast mūsu pasauli, socioloģija mums ir nepieciešama. Atšķirībā no daudzām citām zinātnēm, socioloģija ir refleksīva: tā ir spogulis, kurā sabiedrība var redzēt pati sevi.
Socioloģija domā gan teorētiskos, gan abstraktos jēdzienos, taču vienmēr dialogā ar sabiedrību.
Arī mana referāta tēma ir saistīta par sabiedrību, proti, par kolektīvo uzvedību.
Bet ko tad nozīmē kolektīvs?
Kolektīvs-cilvēku kopums, kurus vieno kopīgi mērķi. Sociālpsihologi vēl piemetina-sabiedriski mērķi. Citādi iznāktu-zagļu banda arī ir kolektīvs un tās mērķi ir antisabiedriski. Lai kolektīvi sasniegtu izvirzītos mērķus, tos vajag labi vadīt. Bet šim nolūkam jāzina to organizācijas un attīstības likumi. Kolektīvu saliedē attiecību atmosfēra, tradīcijas, tas, ko tagad mēdz saukt par psiholoģisko klimatu, ja runa ir par nelielu kolektīvu.
Kolektīvās uzvedības termins ietver sevī plašu aktivitāšu loku no dīvainībām un ārprātībām līdz organizētām revolūcijām.
Kolektīvā uzvedība attiecināma uz neregulētām atbildēm un izmaiņām, uz to, kā cilvēki kopīgi centās adaptēties nesaprotamām situācijām.
Referātā esmu izpētījusi kolektīvās uzvedības tipus, kolektīvās uzvedības modeļus, kolektīvās uzvedības formas un daudz ko citu, kas attiecas uz šo tematu.
1994. gadā daudzi vidēja vecuma amerikāņi svinēja viena no neparastākajām mūsu vēsturē kolektīvās uzvedības piemēriem 25. gadadienu – Vūdstokas mūzikas un mākslas 3 dienu festivāls, kurš notika 1969. gada 15. augustā. Kas atnāktu uz tautas mūzikas festivālu, kas notiktu zem klajām debesīm Ņujorkas ziemeļdaļā? Vismaz 400 tūkstoši jaunu cilvēku no visām ziemeļaustrumu daļām.
Trīs dienu laikā viņi dzīvoja zem lietus bez pārtikas, sanitārās iekārtas pārstāja darboties, un ceļi tur un atpakaļ bija nelietojami. Un tomēr, viņi palika uz visām brīvdienām, svinot viņu jaunību, pieķeršanos viens otram un uzticību mieram.
Vūdstoka parādīja plaukstošu 60. gadu (1960.) hipiju pretkultūru, tas bija notikums, kas iezīmēja īpašu momentu dalībnieku dzīvē un kultūras pāreju no parastās 50. gadu morāles uz pašcentrisku, mierīgu 70. gadu izteiksmību. Mazāk nekā pēc gada, nacionālās aizsardzības vienības šāva uz studentiem pretkara protestā Kenta un Džeksona štatu universitātē, un sešdesmitie nonāca pie garīgām un hronoloģiskām beigām.
Vūdstoka un leģendas, kuras apvieto, garie mati, zilumi no skūpstiem, psihodēliskās narkotikas, citas lielas sešdesmito sapulces, nekārtības un protesti, demonstrācijas un piedalīšanās tajās – tas viss ir kolektīvās uzvedības formas.
[Beth B.Hess, 584. – 585. lpp.]
Kolektīvās uzvedības tipi
Viens veids, kā tikt skaidrībā kolektīvās uzvedības daudzveidībā, ir sagrupēt aktivitātes tipus pēc attiecībām:
1)Spontānās pret strukturētām formām;
2)Īsa laika pret ilga laika uzticību;
3)Izteiksmīgi pret instrumentāliem mērķiem;
4)Neapzināti pret apzinātiem motīviem.
…
