19. gs. pirmajā pusē radās nepieciešamība aplūkot sabiedrību kā noteiktu veselumu, kurā tomēr īstenojas dažādu sociālo grupu, institūciju un organizāciju pretrunīga mijiedarbība. [2; 5] Līdz ar to radās nepieciešamība aplūkot kolektīvās uzvedības jēdzienu. Pastāv daudz un dažādas definīcijas, bet, manuprāt, vissaprotamākā ir sameklējama Kazarinova N. V. “Socioloģija”, kur kolektīvā uzvedība tiek skaidrota kā “grupas reakcija uz situāciju, kura skar sabiedrības intereses”. [11; 263]
Runājot par kolektīvo uzvedību nedrīkst aizmirst par kolektīvās uzvedības subjektiem. Tie ir grupa, masas un pūļi, kur notiek indivīdu pakārtošanās cits citam, kur indivīdi mēģina atdarināt citu personu domāšanas un rīcības modeli. Šī darbība var ietekmēt sabiedrību un vidi, kurā tā dzīvo, gan pozitīvi, gan arī negatīvi. Tas ir atkarīgs no mērķa, ko grupu, masu un pūļu dalībnieki vēlas panākt ar savu iepriekš izstrādātu uzvedības modeli. Tomēr kolektīvo uzvedību, līdz ar to arī tās subjektus, arī spēj ietekmēt ļoti daudzi faktori. Piemēram, tādi kā vide, sabiedrības sociālais vai ekonomiskais stāvoklis un citi faktori, kuru ietekmē subjektu domāšanas veidu un rīcību. …