Kolektīvisms nenozīmē vien to, ka samazinās individualitātes vērtība. Tas nes līdzi sev ciešu saikni ar grupu. Cilvēkus uztveram drīzāk kā noteiktu grupu pārstāvjus, nevis kā atsevišķas un patstāvīgas personības. Tas rada uztveres kļūdas, veicina stereotipisku otra cilvēka uztveri un attiecīgu attieksmi. Arī paši sevi drīzāk definējam kā piederīgu kādai sociālai, etniskai vai vecuma grupai, nevis kā cilvēku ar dažādām personīgām rakstura īpašībām. Piederība grupai vairumā gadījumu nozīmē to, ka cilvēkam ir jāpieņem šīs grupas viedoklis par jebkuru tēmu, jāsaskaņo savi uzskati un sava uzvedība ar grupas priekšstatiem. Pretēja rīcība var nozīmēt nesapratni, kritiku, nosodījumu, nepieņemšanu un izraidīšanu. No tā joprojām baidās. Līdz ar to varam jautāt, kāda jēga ir saukt Latvijā pastāvošo valsts iekārtu par demokrātiju vai runāt par vārda brīvību, ja lielā daļā sabiedrības joprojām darbojas iekšējais cenzors: es drīkstu izteikt tikai to, kas atbilst standartam un manas grupas viedoklim, pat ja domāju citādāk; es nedrīkstu pārkāpt uzvedības normas, es nedrīkstu parādīt, ka atšķiros. Kolektīvisma kultūru cilvēki ir vieglāk ietekmējami un pakļaujami grupas spiedienam, kas sociālajā psiholoģijā ļauj kolektīvismu saistīt ar konformismu – vienu no sāpīgākajiem jautājumiem Latvijas vēsturē kopumā. Komunisms nevar pastāvēt bez patiesa kolektīvisma. Vai reāli var darboties vārda brīvība un demokrātija bez individuālisma?
Šīs pārdomas mudināja mani pievērsties kolektīvisma tēmai. Šajā darbā esmu iezīmējusi kolektīvisma izpratni padomju kultūrā, prasību pēc tā ieaudzināšanas ģimenē un skolā, kā arī analizējusi kolektīvisma kultivāciju skolēniem paredzētajā padomju pionieru organizācijas laikrakstā “Pionieris”, pētot, kolektīvisma ideja tika propagandēta pusaudžiem – vienai no vieglāk veidojamajām un ietekmējamām sabiedrības grupām. Analīzei izvēlējos 1982.gadu. Šajā gadā skolēni un pionieri bija tie cilvēki, kam šobrīd ir ap trīsdesmit, četrdesmit gadu. Viņi pieder pie ekonomiski aktīvās iedzīvotāju daļas, daudzi no viņiem šobrīd ir lēmumu pieņēmēji valstī, veido politisko un kultūras eliti. Daudzi no viņiem kļuva par manas paaudzes skolotājiem, autoritātēm. Līdzīgā informatīvajā un izglītības vidē auga arī manas paaudzes vecāki. Cik daudz no tā visa apzināti vai neapzināti ir palicis viņu prātos un uzvedībā? Cik daudz tā visa ir iemācīts mūsos? Cik lielā mērā padomju ideoloģija turpina ietekmēt mūsu sociālo, politisko un kultūras dzīvi?
1982.gadā viņi visi bija tikai propagandai pakļauti bērni...
…
