Viens no visslavenākajiem Lielās Brīvības hartas (Magna Carta) nolikumiem bija, ka «nevienu brīvu cilvēku nedrīkst sagūstīt vai apcietināt, vai nelikumīgi atņemt viņam īpašumu, vai pasludināt viņu ārpus likuma, vai izsūtīt trimdā, vai jebkādā veidā iznīcināt ... izņemot likumīgas lordu tiesas ceļā vai arī saskaņā ar valsts likumiem». Neeksistēja neviens tiesas noteikts līdzeklis tiesību realizēšanai; vēlāk šis nolikums kļuva par personas brīvības garantiju un par aizsardzības līdzekli pret Karaļa varu. 17.gs. sākumā nostiprinājās dabiskā procesuālā tiesa, habeas corpus (latin.), Lielā zvērināto žūrija un zvērināto tiesa. Viduslaikos Lordu palātā (House of Lords) visvairāk šo nolikumu izmantoja kā lordu vadītā tiesas procesa pilnvaru, tomēr tās pielietojums neatbilda tās patiesajam nolūkam. Šis nolikums bija pirmais no likumu plūsmas, kas nostiprināja due process of law (likumīgā procesa) nozīmi. Tas bija kā protests pret patvaļīgajiem lēmumiem, kuri tika veikti saskaņā ar karaļa privilēģijām. Sākotnējā due - process likumdošana tika attiecināta uz neregulārajām vai padotajām jurisdikcijām. Bet šis princips kļuva nozīmīgs, izskatot karaļu un viņu ministru prasības apcietināt subjektus bez tiesas procesa.
Personām, kuras ierosināja prasību par nepatiesu ieslodzījumu, bija tiesas noteikts līdzeklis de homine replegiando (atbrīvošanas garantija), un visās pat visnopietnākajās lietās cietumnieki likumīgi varēja tikt atbrīvoti pret galvojumu, ja viņi spēja uzrādīt pietiekamu daudzumu galvotāju, kuri ieradās. Šie tiesas noteiktie līdzekļi nespēja darboties pret Karaļa varu, un viduslaiku likumu grāmatas faktiski klusā par karaļa varas ietekmi pār cietumiem. Taču, neskatoties uz to, 15.gs. gada grāmatās ir noteikts, ka Karalis nevar mutiski ieslodzīt subjektu cietumā, jo, ja ka gadījumā Karalis būtu kļūdījies, subjekts paliktu bez tiesas noteikta līdzekļa tiesību realizēšanai. Eksistēja atzinums, ka brīvības zaudējums pieprasīja likumīgu procesu, kuru bija jāizskata tiesās. Bet šis princips bija grūti pielietojams, jo ministri patvērās aiz konciliārā tribunāla autoritārās varas, kur nekas netika protokolēts. Henrija VII (Henry) un Henrija VIII galvenie ministri rīkojās pārliecībā, ka viņi pēc savas vēlēšanās var jebkuru apcietināt Slepenās Valsts padomes (Privy Council) vārdā. 1530.gadā Tomass Kromvels (Thomas Cromwell), valsts galvenais sekretārs, ieslodzīja Tornī kādu, kam bija kopējo prasību (Common Pleas) privilēģija. Ieslodzītais tika atbrīvots, saskaņā ar Karaļa pavēli atbrīvot priviliģētu personu (habeas corpus forma). 1540.gadā tiesneši uzskatīja, ka, lai arī karalim pieder tāda pat apcietināšanas vara kā tiesām, apcietināšanas lietām jātiek izskatītām. Viņi to attiecināja uz Lielo Brīvības hartu. Neskatoties uz to, Elizabetes I (Elizabeth) ministri (tie parasti rīkojās Slepenās Valsts padomes vārdā) bieži apcietināja cilvēkus bez speciālas tiesas prāvas. 1592.gadā tiesneši iesniedza sūdzību par šādu praksi un pauda uzskatus, ka ieslodzītos būtu jāved uz tiesām, saskaņā ar habeas corpus aktu, un, ja tiktu pierādīts ieslodzīšanas likumīgs pamatojums, ieslodzītos sūtītu atpakaļ. Pastāvēja varbūtība, ka apcietinātie varētu tikt atbrīvoti, ja apcietināšanas likumīgais pamatojums netiktu atklāts.
…
