Didaktika, tāpat kā pedagoģija kopumā, attīstījās vēsturiski, pildot uzdevumus, kas skolai radās dažādos cilvēku sabiedrības attīstības posmos. Mūsdienu didaktika ir attīstīta, nobriedusi pedagoģijas nozare, ar specifisku pētīšanas priekšmetu un tam atbilstošu metožu sistēmu. Lai gūtu dziļāku ieskatu didaktikā, nepieciešams aplūkot tās vēsturiskās attīstības svarīgākos posmus.
Cilvēces vēsturiskās attīstības gaitā nostiprinājās nepieciešamība radīt jaunajām paaudzēm apstākļus, kuros varētu uzkrāt pieredzi. Ar lielām grūtībām veidojās arī paša cilvēka spēja mācīties. Šī īpašība attīstījās ar cilvēka prasmi izgatavot darbarīkus, t.i. kļūstot sarežģītākam viņa darbam. Mācības nepārtraukti attīstījās un kļuva par cilvēka darbības īpašu lomu senajā pasaulē un viduslaikos un pamazām radās apstākļi mācību teorijas izveidošanai. 17.gs. Jans Amoss Komenskis ( 1592 – 1670. ) radīja savu kapitālo darbu ,, Lielā didaktika”. Tas ir darbs, kurā likti pamati mūsdienu zinātnei par mācību procesu. Viņš pirmais izvirzīja uzdevumu ,,visiem mācīt visu” un izklāstīja bērnu mācīšanas principus un noteikumus. Komenskis radīja didaktiku, kurā bija iemiesojušās progresīvās metodes un idejas, kas izcirta ceļu praktiskajai audzināšanai un mācībām. Savos darbos Komenskis balstījās ne tikai uz saviem idejiskajiem priekštečiem, bet arī uz angļu filozofa – materiālista Frensisa Bēkona ( 1516 – 1626. ) darbiem, kuri balstījās uz seksuālistisko ( latīņu val.seksus – jūtas, sajūta ) izziņas teoriju. Komenskis sarakstījis pasaulē pirmo pirmsskolas vecuma bērnu audzināšanas rokasgrāmatu ,, Mātes skola. ‘’
J.A.Komenskis – humāns, dzīvespriecīgs, optimistisks, demokrātisks : skola – cilvēcības darbnīca, radīja audzināšanas sistēmu tautas masām, nevis tikai bagātajiem ( vispārējā izglītība ), prātā nav nekā, kas vispirms nebūtu sajūtams.
Audzināšanai izvirza 3 pakāpes: 1.- sevis un apkārtējās pasaules izzināšana (intelektuālā audzināšana), 2. – sevis pārvaldīšana (morālā audzināšana), 3. – tiekšanās uz dievu (reliģiskā audzināšana).
Pareizai audzināšanai jāatbilst dabai (vecuma īpatnībām): cilvēks ir dabas daļa, kas pakļaujas tās likumiem. Audzināšanai pamatā liek dabu – dzīvi. Vispārējie likumi, kas darbojās visur – dabā, sabiedrībā, augu un dzīvnieku, kā arī cilvēku dzīvē.
Komenskis izziņas un mācību pamatā liek sajūtu pieredzi ( juteklisko ). Viņš izstrādā uzskatāmības principu, izmantojot ne tikai redzi, bet visus maņu orgānus.
Didaktikas zelta likums – visu, kas vien iespējams, jāļauj uztvert ar maņu orgāniem: redzamo ar redzi, dzirdamo ar dzirdi, ožamo ar ožu, garšojamo ar garšu, taustāmo ar tausti.
Mācības ir jāsāk nevis ar runāšanu par lietām, bet ar to priekšmetu novērošanu. Mācīšanās apzinīgums – jāliek mācīties no galvas vienīgi tas, kas labi saprasts. Mācīšanās secīgums, sistemātiskums – sakarības starp parādībām un vispirms attīstīt sajūtas. Mācīšanās noturīgums – vingrinājumi – vielas atkārtošana. Bērni, kuri ko apguvuši, lai māca citiem.
…
