Ētika ir disciplīna, kas aplūko indivīda morālo standartu vai sabiedrības morālo standartu kopumu. Ētika ievieš šos standartus cilvēka dzīvē un skatās, vai tie ir saprātīgi vai nepamatoti, vai tos atbalstīt vai noraidīt. Ētika ir morāles mācība. 1
Ētikas uzmanības centrā ir ētiskās vērtības un tikumības reālais stāvoklis sabiedrībā. Ētikas speciālisti A. Milts un A. Rubenis norāda, ka ētikas teorētiskajā līmenī tiek meklētas atbildes uz jautājumiem:
kas ir labais un ļaunais, cieņa un gods ;
kas ir sirdsapziņa, pienākums un atbildība ;
kas ir dzīve un dzīves jēga.
Viņu izpratnē ētikas praktiskajā līmenī tiek uzdoti jautājumi :
kas man jādara, lai sasniegtu tuvāko un tālāko ;
kā jādzīvo, lai realizētos dzīves jēga ;
kā kļūt par labu speciālistu ;
kā kļūt laimīgam.
Visi šie jautājumi ir saistīti ar konkrētu katra cilvēka dzīvi, ar noteiktu telpu un laiku, ar noteiktiem dzīves apstākļiem un iespējām, ar izvēli, kas jāizdara cilvēkam pašam.2
Ētika kā praktiskā filozofija būtībā ir cilvēka dzīves pamatlīnija, viņa dzīves jēgas īstenojama izvēle. Ētikas galvenais uzdevums nav dot normu zināšanas : tās cilvēks parasti viegli apgūst bez ētikas, tāpat kā bērnībā apgūst dzimto valodu. Tas notiek neapzināti. Taču ētika sekmē apgūtā apzināšanos un vērtēšanu. Tāpat kā valodas izkopšanai nepieciešama valodas mācība, tā cilvēka attiecībām ar pasauli un sevi dziļāku sapratni dod ētika.3
Pēc autores pieredzes daudzi cilvēki neieklausās vārdā „ētika” un nepievērš uzmanību ētiskajiem jautājumiem, tāpēc par to ir jārunā, lai ētikai būtu sava AUGSTA vieta sabiedrībā.
Komercdarbības ētika
Ar jēdzienu “komercdarbība” tiek saprastas visas tās attiecības, kādās uzņēmums stājas ar indivīdiem vai organizācijām, lai padarītu iespējamu uzņēmuma darbību. ”Komercdarbības ētika” ir normatīvs šādu attiecību vērtējums un raksturo to, vai noteiktas komercdarbības attiecības ir atbalstāmas vai nosodāmas.1
Komercdarbības ētikas būtība
Komercdarbības specifiku nosaka tās galamērķis – pēc iespējas lielāka peļņa, kas ir ne tikai uzņēmēja, bet arī visas sabiedrības labklājības avots. Tā ir arī komercdarbības un sabiedrības attīstības pamats. Tiecoties pēc maksimālas peļņas, katrs, kas iesaistīts komercdarbībā, ir spiests kooperēties ar citiem. Par sadarbības dalībniekiem kļūst darba devēji un darba ņēmēji, ražotāji un patērētāji, pircēji un pārdevēji, piegādātāji un pasūtītāji. Kaut arī viņi sadarbojas, starp tiem pastāv arī konkurence: darba devējs grib nolīgt labākus darbiniekus un iespējams mazāk viņiem maksāt, darba ņemējs – dārgāk pārdot savu darbaspēku, iegūt labākus darba apstākļus un vairāk garantiju. Pircēji vēlas pirkt lētākas un labākas preces, pārdevēji – vairāk un dārgāk pārdot. Varbūt šos apgalvojumus un savas intereses ir grūti saskaņot ar taisnīgumu, godīgumu, patiesīgumu, atbildību, bet ir jāzin, ka, tiecoties pēc sava labuma, nedrīkst kaitēt citiem un sabiedrībai.…
