Ikvienam cilvēkam ir dažādas vajadzības, kuras nepieciešams apmierināt – sākot no fizioloģiskajām (izsalkums, slāpes utt.) un beidzot ar sevis pilnveidošanas vajadzībām (garīgie un materiālie līdzekļi). Lai apmierinātu savas vajadzības cilvēkam ir nepieciešama nodarbošanās, kas spētu nest ienākumus – naudu. Viena no tām varētu būt uzņēmējdarbība, kas tiek definēta kā „ilgstoša vai sistemātiska, pašiniciatīvas ierosināta saimnieciska darbošanās un kapitāla ieguldīšana, kas vērsta uz preču ražošanu, pārdošanu vai pakalpojuma sniegšanu, lai gūtu peļņu” (Abizāre, 2004, 5).
Latvijā likums „Par uzņēmējdarbību” tika pieņemts 1990. gada 26. septembrī, bet mūsdienās tas ir zaudējis savu spēku, jo no 2002. gada stājās spēkā „Komerclikums”, kas līdz šim brīdim regulē komercdarbības vidi (Rurāne, 2002, 13).
Kopš Komerclikuma stāšanās spēkā, ir mainījies vairāku uzņēmējdarbības terminu skaidrojums. Normatīvajos aktos vairs nav sastopams jēdziens „uzņēmējdarbība”, bet ir jēdziens „komercdarbība” kā arī vārds “uzņēmējs” ir mainīts uz vārdu “komersants”.