Latvija laika posmā no 1940.gada līdz 1991.gadam atradās Padomju Savienības okupācijā. Šis bija laika posms, kad sabiedrībā zuda ilūzijas par nākotni – īpašumus un vērtspapīrus atņēma un sadalīja valstij. Latviju veidoja par komunistisku valsti, kur visi ir vienlīdzīgi. Taču reālā dzīve un sabiedrība veidojās pēc principa „visi ir vienlīdzīgi, tikai daži ir vienlīdzīgāki par citiem”. [4.]
Sabiedrībai šis laika posms lika daudz ko izvērtēt un mācīties, jo bija apspiesta individualitāte, reliģija, kultūras dzīve un vārda brīvība. Ļoti būtiski tas ietekmēja arī mediju attīstību, jo bija aizliegta vārda brīvība – darbojās aktīva cenzūra. Tieši cenzūra ir galvenais iemesls, kāpēc interesanti salīdzināt tā laika literatūru un avīzes, žurnālus ar mūsdienām.
Padomju laika preses cenzūra laikraksta redaktorus turēja spriedzes pavadā. Robežu starp drīkst un nedrīkst varēja tikai nojaust un to prata izmantot tie, kas nebaidījās no Padomju Savienības represijām.
Šī darba galvenais uzdevums analizēt žurnālu „Liesma” un attiecīgi tā rakstus par komjaunatni 1989.gada Nr.6. un Nr.12. svarīgi noskaidrot laikmeta ietekmi uz šiem rakstiem, komunikācijas attīstību, sabiedrības ietekmi un nozīmi, perspektīvu saistībā ar mūsdienām.
Man likās interesanti redzēt un salīdzināt presi un žurnālus pirms divdesmit gadiem un mūsdienās, jo valstiskās iekārtas ir mainījušās tāpat kā sabiedrības domāšana un uztvere. Komjaunatnes jēdziens mūsdienu komunikācijā ir izzudis, liela daļa jauniešu nemaz nezina, ko tas nozīmē. Tieši tāpēc ir svarīgi saprast to, kā Padomju Savienība un sabiedrība to uztvēra 1989.gadā – lielo pārmaiņu priekšā.…
