Komunikācijas postulāti apgalvo, ka cilvēks nespēj dzīvot bez komunicēšanas un spriežot pēc savas pieredzes – nevar gan. Taču, lai arī cik interesants, gudrs un apburošs kāds būtu, ar to nepietiek, lai uzsāktu un uzturētu veiksmīgu sarunu vai nodibinātu attiecības. Ir nepieciešamas labas komunikācijas prasmes. Taču kā lai tiek galā ar kautrību, bailēm par savām komunikatīvajām spējām un atvaira bažas par to, ka mēs varētu sarunu partneriem nelikties interesanti? Galu galā, kā šādas bailes ietekmē pašu komunikācijas procesu?
Protams, katrs zina, ka komunikācija sevī ietver ne vien tukšu runāšanu, bet arī uzmanīgu klausīšanos un prieka gūšanu no sarunas ar dažnedažādu tipu cilvēkiem. Es uzskatu sevi par samērā kompetentu komunikācijas ziņā, taču jāatzīst, ka man ir nācies cīnīties ar bezjēdzīgu kautrību un bailēm par to, ka iespējamam sarunu partnerim es varētu šķist neinteresanta un mūsu saruna neizdotos. Tāpēc bieži vien sarunu nemaz neesmu uzsākusi. Taču nav jēgas baidīties un neriskēt. Atliek vien iedomāties par to kādus cilvēkus un pazīšanās varam laist gar degunu, ja sēdēsim vienmēr maliņā un trīcēsim kā apšu lapas ik reiz, kad kāds vēlēsies uzsākt sarunu, lai tūlīt pat mestos aktīvā komunikācijā.…