Vārdam “komunikācija” ir latīņu cilme “communis” - kopējs. Tātad komunikācijā cilvēks mēģina atrast vai nodibināt sava veida kopību. Psiholoģijā vispārpieņemta ir komunikācijas izpratne kā informācijas nodošana un saņemšana, izmantojot kopējus simbolus, verbālus vai neverbālus. Latviskāk to varētu apzīmēt kā sazināšanos ar vārdu palīdzību vai bez tiem.
Plāšāko un mūsdienās visizplatītāko komunikācijas modeli piecdesmito gadu sākumā ir izstrādājuši amerikāņu zinātnieki Klaids Šennons (Shannon) un Vorens Vīvers (Weaver). Šim modelim ir universāls raksturs un to ļoti labi var izmantot, analizējot komunikāciju jebkurā organizācijā. [2., 65.]
Komunikācija – saskarsme – ir cilvēku savstarpējās attiecības, praktiska un garīga saderība. Jebkura mijiedarbība starp cilvēkiem ir saskarsme.
Savstarpējās attiecības mūs veido par cilvēkiem, jo caur tām tiek apmierinātas mūsu sociālās vajadzības:
pēc kāda cita klātbūtnes,
pēc palīdzības,
pēc padoma,
pēc atzinības,
pēc parauga.
Saskarsmes galvenais uzdevums ir apmierināt cilvēku sociālās vajadzības. [3., 7. - 9.]
Komunikācija ir neatņemama menedžmenta sastāvdaļa jebkurā organizācijā. Nepieciešamība pēc tās izriet jau no pašas organizācijas būtības. Tā kā organizācija sastāv no savā darbībā savstarpēji atkarīgu cilvēku kopumu, tad komunikācija kļūst par obligātu priekšnoteikumu, lai nodrošinātu atsevišķu indivīdu funkciju īstenošanu atbilstoši organizācijas mērķiem. Tātad komunikācija organizācijā nodrošina koordināciju, kas ir ļoti būtiski, jo, ja darbiniekiem nebūtu iespējas savstarpēji sazināties, viņi nespētu strādāt kopā kā viens vesels. Komunikācija ir cieši saistīta ar visām menedžmenta funkcijām. [1., 116.]
Menedžerim vajadzētu apsvērt trīs elementus pirms sākt stratēģisku komunikāciju: nosūtītājs (kodēšanas iekārta), saņēmējs (atšifrētājs), un nolūks vai rezultāts. Lai vienkāršotu šo diskusiju, menedžeris tiks uzskatīts kā nosūtītājs, jeb informācijas kodētājs. [4., 31.]…
