Mūsdienās koncentrāciju nometņu struktūra historiogrāfijā ir diezgan izpētīta, taču tās nozīme un pastāvēšana aizvien vēl ir neskaidra. Teodors Adorno saka:” Meklējot šīs nometnes būtību, koncentrācijas nometnes būtība ir vērsta uz to, lai ieslodzītos padarītu par viņu pašu uzraugiem, bet nogalinātos par slepkavām.”1
Savukārt A. Aplbauma, raksturojot koncentrācijas nometni, raksta:” Ar nosaukumu “koncentrācijas nometnes” es domāju nometnes, kas tika izveidotas, lai ieslodzītu cilvēkus nevis par to, ko viņi bija izdarījuši, bet par to, kas viņi bija.”2
Koncentrācijas nometnes vairāk mēdz saistīt ar nacisma pastāvēšanas gadiem, kad masveidā tika iznīcināti ebreji, taču liecības par to eksistenci rodamas jau 19. gadsimtā. Par pirmo šāda veida nometni vēl notiek diskusijas- vai to Kubā ierīkojuši spāņi kā campos de concentraciones, vai nedaudz vēlāk- angļi kā concentration camps. Konzentrationslager vācu valodā pirmo reizi parādās 1905.gadā, bet Vācijā pirmo koncentrācijas nometni, kā nometni ārzemniekiem, īpaši ebrejiem, 1923. gadā ierīkoja sociāldemokrāti.
20.gadsimtā pastāv vairāki nometņu veidi, piemēram, KZ, kas ir apzīmējums nacionālsociālismā izveidotajām nometnēm laika posmā no 1933. līdz 1945. gadam. Tās vienkāršā valodā nozīmēja “saglabāšanas un audzināšanas nometnes”. Bez KZ vēl bija 165 nometnes. Osvencima bija kļuvusi par iznīcināšanas nometni, kuru visbiežāk asociē ar krematorijām un gāzes kamerām. Tā ir kļuvusi par nacionālsociālistisko nometņu simbolu. Arī Padomju Savienībā bija daudz nometņu. Par to simbolu bija kļuvis Gulaga arhipelāgs.
Tomēr jāatzīmē, ka nometnes nav raksturīgas kādām atsevišķām valstīm, tomēr 20. gadsimtā tās ir sastopamas ļoti daudzās valstīs, tai skaitā arī Amerikas Savienotajās Valstīs.
Valstis, kurās valdīja totalitārais režīms un spēcīga ideoloģija, kas spēja ietekmēt sabiedrību, ieslodzītos bieži definēja kā “tautas ienaidniekus”, “kaitniekus”, “sabotierus” (šādi tos dēvēja Padomju Savienībā). Vācu nometnēs ieslodzīja kroplīgus un garīgi atpalikušus cilvēkus, čigānus, homoseksuāļus un jo īpaši vērsās pret ebreju tautu. A.Aplbauma norāda, ka gan nacistu, gan boļševiku režīms radīja “reālus pretiniekus” vai “reālus ienaidniekus”, kuru identitāte mainījās saskaņā ar valdošās politikas diktētajiem apstākļiem- tiklīdz viena kategorija tika likvidēta, varēja pieteikt karu nākamajai. Tādējādi totalitārisma policijas uzdevums bija nevis atklāt noziegumus, bet gan “būt pie rokas” tad, kad valdība izlēmusi arestēt kādu noteiktu iedzīvotāju daļu. ..cilvēki tika arestēti nevis par to, ko bija izdarījuši, bet gan par to, kas bija.3
Tomēr jānorāda, ka “ienaidnieka” definīcija Padomju Savienībā vienmēr bija daudz relatīvāka nekā “ebreja” definīcija nacionālsociālistiskajā Vācijā. Tikai retos gadījumos ebrejs Vācijā varēja mainīt savu statusu, viņa vienīgais liktenis un doma bija par nāvi, tās neizbēgamību. Savukārt Padomju Savienībā nebija nevienas tādas ieslodzīto grupas, kas neizbēgami būtu pakļautas nāvei.…
