Katrs cilvēks no dzimšanas līdz sirmam vecumam tiek iesaistīts dažādās grupās: klasē, ģimenē, darba kolektīvā utt. Katrā no grupām cilvēks iekļaujas starppersonu attiecību sistēmā. Turklāt attiecības starp cilvēkiem nav statiskas, bet dinamiskas – tās mainās un attīstās. Katram cilvēkam ir savi uzskati, idejas, un tas var veicināt konfliktu veidošanos un attīstību.
Konflikts – pretēju vēlmju, interešu, viedokļu, pozīciju, mērķu sadursme.
Konfliktus iedala iekšējos jeb starppersonu un ārējos - starpgrupu konfliktos.
Konfliktu situācijas veidojas samērā bieži, bet lielākā daļa no tām tiek atrisinātas vai noslāpētas jau pašā situācijas attīstības sākumā.
Svarīgi, lai cilvēks konflikta situācijas mācētu risināt pareizi – neaizvainotu otru un nepalielinātu konflikta izaugsmi, kas varētu veicināt savstarpējo attiecību pasliktināšanos un jaunu problēmu rašanos.
Tomēr konflikti ne vienmēr ir slikti, jo veicina cilvēka domāšanu, radošo pieeju un pat darba spējas. Bet arī šādi “labvēlīgie” konflikti ir jārisina, lai tie nepāraugtu personīgu interešu sadursmēs, kas mazinātu cilvēka darbaspējas un radītu diskomforta sajūtu, palielinātu stresu, kas savukārt novājina fiziskās un garīgās spējas.
Izšķir 2 konfliktu veidus : personu jeb iekšējie konflikti un starppersonu jeb ārējie konflikti.
Starppersonu konflikti ir
gadījuma – kurus rada slikts garastāvoklis un zema uzvedības kultūra;
nobīdītie – tos rada sakrājušies aizvainojumi un iepriekšējie neatrisinātie konflikti;
slēptie – tos rada iemesls, ko pretējās puses īsti neapzinās vai nevēlas nosaukt, tāpēc konflikti ir par nenozīmīgām lietām;
neīstie – tiem ir vienpusējs raksturs, tikai viena puse uzskata, ka jācīnās, jo cita risinājuma nav;
nesaprātīgie – tos rada uzskats, ka ir tikai viena taisnība un tā ir “mana”, t.i. konflikts nav jāatrisina, bet tajā ir jāuzvar;
apzinātie – tos rada skaidra apziņa par pretējiem viedokļiem un mērķiem un to, ka situācija ir jāatrisina.…
