Konfūcisms ir galvenā Ķīnas reliģiskā tradīcija. Lai gan kā valsts iestādījums daudzas vietās vairs nepastāv (īpaši „sarkanajā” Ķīnā), tas lielā mērā caurstrāvo ķīniešu reliģisko domāšanu un pasaules uztveri.
Pati svarīgākā Ķīnas reliģija saistīta ar Konfūcija (Kundzi, Kunfudzi) vārdu. Rietumnieki to parasti dēvē par konfūcismu, kas varbūt var radīt iespaidu, it kā ķīnieši pielūgtu Konfūciju vai Konfūcijs būtu šīs reliģijas dibinātājs. Konfūcijs uzlūkoja sevi par skolotāju, kas mēģina atjaunot senās ķīniešu tradīcijas, kuras viņš skatīja „cilvēcības” vai „patiesā cilvēka” ideālā gaismā. Konfūcijs darbojās Ķīnas juku laikos un bija pārliecināts, ka atgriešanās pie senajam tradīcijām ir labākais ceļš uz miera un kārtības nodibināšanu. Ķīnā konfūcisms pilnīgi beidzas ar līdz ar komunistu nākšanu pie varas (1949.g.), bet Taivāna joprojām saņem zināmu valdības atbalstu. Kā redzams, konfūcismu var uzskatīt par plašu garīgu, kultūras un sabiedrisku kustību Ķīnā ar dažādām izpausmēm vēstures gaitā.
Konfūcija mācībai ir divi dažādi formulējumi jeb izpratnes: Mendzi (371 – 289 pr. Kr.), kas esot it kā bijis Konfūcija mazdēla skolnieks, un Sjuņdzi(298 – 238 pr. Kr.) uzskati. Līdz ar to parādās divas stipri atšķirīgas cilvēka izpratnes: ideālistiskā (cilvēks ir labs) un naturālistiskā (cilvēks ir ļauns). Laika gaitā Mendzi izpratne ieguva visumā lielāku popularitāti (izņemot Haņu dinastijas laikmetu), un mēs lielākoties redzam Konfūciju no Mendzi redzesviedokļa, tā ka nav viegli atšķirt, kuri ir Konfūcija un kuri Mendzi ieskati. Abi nenoliedzami bija radoši domātāji ar savu nostāju.
Konfūcija tradīcijas attiecības ar „valsts” konfūcismu. Jau Haņu dinastijas laikā konfūcisms tiek pārvērsts par Ķīnas oficiālo ideoloģiju, cerot, ka tas visai zemei varētu dot kultūras un ideoloģisko vienotību. Pats Konfūcijs ar laiku tika uzskatīts par kādu pārdabisku būtni . No šāda valsts konfūcisma viedokļa, Konfūcijs ir nemaldīgs skolotājs, kurš māca patiesību.
Konfūcijs un viņa garīgā attīstība. Konfūcijs par savu garīgo attīstību teicis: „Kad biju piecpadsmit gadus vecs, mans prāts bija pievērsts mācībām; trīsdesmit gadu vecumā mans raksturs bija izveidojies. Četrdesmit gadu vecumā man vairs nebija neskaidrību. Piecdesmit gadu vecumā es zināju Debesu mandātu. Sešdesmit gadu vecumā es pratu izšķirt visu, ko dzirdēju. Septiņdesmit gadu vecumā es varētu sekot visam, ko sirds vēlas, nepārkāpjot morāles principus”. Kādā citā sarunā ar mācekļiem par dzīves mērķi Konfūcijs izsakās „Gribu mest mieru veciem, būt uzticīgs draugiem un iemīļot jaunos” – pretstatot to tieksmei pēc materiāliem labumiem.
…