Mūsdienu zinātnes metodoloģijā ir pieņemts zinātņu dalījums fundamentālajās un lietišķajās. Fundamentālās zinātnes pētī esamības visbūtiskākās objektīvās likumsakarības Lietišķās zinātnes nodrošina starpposmu no fundamentālo zinātņu sasniegumiem līdz reālai dzīvei. Loģika ir viena no fundamentālajām zinātnēm. Tā ir fundamentāla humanitāra zinātne, kuras izziņas objekts ir cilvēka domāšana.
Vārds “loģika” veidots no sengrieķu vārda “logoss”, kas izskaidrojams vairākos variantos un tam ir vairākas nozīmes. Tradicionāli, ar izpratni “loģika”, tas skaidrojams kā esamības likums. Otrkārt, kā doma, kas apzīmē domāšanas konsekvenci, bet treškārt skaidrojumā tiek apzīmēta zinātne par domāšanu, tāpēc arī loģikas definīcija ir šāda: tā ir zinātne par pareizas domāšanas formām, likumiem un kārtulām.
Platons ir teicis, ka loģika ir tā nepieciešamā sapratnes saikne, ar kuras palīdzību izzināt būtību un patiesību.
Domāšana ir īstenības vispārināts atveidojums valodu formās. Domāšanas galvenās formas - jēdziens, spriedums, slēdziens.
Referātā apskatīts viens no sprieduma pamatveidiem – konjunkcija.
Atkarībā no loģiskā saikļa rakstura izšķir trīs salikto spriedumu pamatveidus. Saskaņā ar loģikā pieņemto terminoloģiju savienojuma spriedumus sauc par konjunktīviem spriedumiem jeb konjunkciju (latīņu valodā – “coniunctio” – saistība)
Konjunkcijas būtība un īpatnības
Konjunkcija tiek veidota no vairākiem vienkāršiem spriedumiem ar loģisko saikli “un”. Domāšanā var izmantot daudz plašākas formas. Konjunkciju tradicionāli nosaka kā divu teikumu savienojumu, pie kam šiem izteikumiem nav jābūt obligāti saturiski saistītiem, jo loģika pēta vairāk izteikumu formas, nevis saturu. Piemēram: “Pasažieri iekāpa autobusā un šoferis aiztaisīja durvis.” (Šajā gadījumā konjunkcijas locekļus mainīt vietām nevar.)…
