Konstitucionālo tiesību attīstība revolūcijas laikā Francijā (1789-1799)

Ģenerāls Bonaparts, pirmais konsuls, piedāvāja tādu “republikāņu” valsts pārvaldes uzbūvi, kas atklāja plašumus viņu domu realizācijai. Jaunizveidota konstitūcija (VIII. gada Francijas Republikas konstitūcija) atšķiras no iepriekšējiem pirmkārt ar to ka nebija apstiprināta ar tautas pārstāvniecības orgānu, bija apstiprināta tikai ar šauro konstitucionālas komisijas locekļu parakstiem un 1799. gada 13. decembrī piedāvāta “tautas apstiprināšanai” ar stingro kontroli no valsts puses. Francijas tautas griba nebija realizēta caur vēlēšanām, bet caur parakstu vākšanu reģistros, kurus uzmanīja tiesnieši un notāri. Pie ārēja republikāņu uzbūves izskata, Konstitūcija faktiski noteica Bonaparta diktatūru.
Atšķīrībā no iepriekšējiem dokumentiem, jauns Konstitūcijas teksts vairs neiekļāva sevī Cilvēka un pilsoņa tiesības deklarāciju, jo Bonaparts neuzskatīja par nepieciešamo uzsvert “brīvību, vienlīdzību, brālību” par valsts devīzi. Garantējot buržuāzijai un zemniecībai īpašuma saglabāšanu, kuru tie iegūva revolūcijas laikā, 1799. gada Konstitūcija noteica, ka “pēc likumīgas nacionālā īpašuma pārdošanas, neskatoties uz to izcelsmi” tādu īpašumu ieguvējam to nevar atņemt (Konstitūcijas 94. pants). Konstitūcijā atrada savu atspulgu cēzarisms, atbalsts uz armijas spēkiem, kuriem veidota īpaša loma iekšējās un ārējās politikas realizācijā. Bonaparts Konstitūcijā īpaši uzsvēra valsts pabalstu piešķiršanu ievainotiem karavīriem, kritošo karavīru atraitnēm un bērniem (86. pants).
…