Cilvēks ir vienīgā dzīvā būtne, kura apzinās pati savu eksistenci. Bet līdz ar to cilvēkam nav arī nekādas mūžīgās dabas, uz kuras balstīties. Tāpēc arī nav vērts meklēt kaut kādu vispārīgu dzīves jēgu. Citiem vārdiem sakot, cilvēki ir nolemti improvizācijai. Mums pašiem jāizvēlas kā dzīvot. Cilvēks ir notiesāts būt brīvs. Notiesāts, - jo viņš nav pats sevi radījis – un tomēr ir brīvs. Jo, kad viņš tiek iemests pasaulē, viņš atbild par visu, ko dara.
Divi cilvēki var atrasties vienā un tajā pašā vietā, un tomēr viņu izjūtas var būt pilnīgi atšķirīgas. Tas tāpēc, ka mēs, uztverot apstākļus, piedēvējam tiem paši savu izpratni vai savas intereses. Mūsu pašu esamība iespaido to, kā mēs uztveram visu ap mums un iznīcinām to, kas mums ir nenozīmīgs. Un bieži vien pirmais, ko mēs ieraugām, ir kaut kas, kā te nav.
To, kāpēc cilvēkiem ir nepieciešamas attiecības, risinājuši cilvēki jau no agras senatnes. Balstoties uz pirmatnējās pasaules mītiem, sengrieķu filozofs Platons izveidoja pirmcivēka veidolu, kurā mūsu daba nebija tāda, kāda tā ir tagad. Ķermenis visiem bija apaļīgs, mugura neatšķīrās no krūtīm, rokas bija četras, arī kāju tikpat, un katram uz apaļā kakla pa divām sejām – abas vienādas; galva kopīga šīm abām sejām, kas lūkojās katra uz savu pusi. Dievi nobijās no šo bezdzimuma monstru negantuma un fiziskā spēka, sagrieza tos uz pusēm, tādejādi radīdami vīrieti un sievieti, cilvēces pirmradītājus. Operācija noritēja veiksmīgi, taču ilgas pēc bijušās vienotības palika. Filozofs raksta: „Tātad katrs no mums ir šī divās daļās sagrieztā cilvēka puse, un katrs meklē sev atbilstošo otro pusi.”
Saskarsme pastāv ne tikai pretējo dzimumu starpā, tā tiek definēta kā viens no galvenajiem personībai pieejamajiem izziņas paņēmieniem, jo katra personība tikai ar saskarsmes palīdzību, atdarinot citus sabiedrības locekļus, iemācās saprast sabiedrību un līdz ar to arī sevi. Cilvēks saskarsmē tiek iesaistīts ar pirmo elpas vilcienu – atrodoties līdzas mātei un tā turpinās visas dzīves garumā. Bieži vien saskarsme ir „tramplīns” personības pašnoteiksmei domās un darbos.…
