Kopīgais un atšķirīgais Rundāles un Jelgavas baroka piļu mākslā

Baroks ir mākslas stils, kas savā dzimtenē Itālijā un tās tuvākajās kaimiņzemēs uzplauka 16. gadsimta beigās un ilga līdz 18. gadsimta vidum, bet visu Eiropu plašāk aptvēra, sākot ar 17. gadsimta otru pusi. Tas bija laiks pēc kontrreformācijas ar visai sarežģītu sociālekonomisko fonu. Virknē zemju noritēja nacionālās apvienošanās cīņas, citur plaika absolūtisms. Taču baroka mākslinieciski formālās iezīmes ir apbrīnojami līdzīgas visā pasulē, šai ziņā tas ir viens no vishomogēnākajiem vēsturiskajiem stiliem un tāpēc visgrūtāk pakļaujas vulgāri mākslinieciskajai stila definīcijai, kurā vienmēr tiek meklēta virsbūves tieša atbilstība bāzei. Taču jāuzsver, ka baroka laikmetā sabiedrībā valdošajos uzskatos attīstījās priekštati par Visuma bezgalību, daudzveidību un pasules mūžīgo mainību, vispārhumānos uzskatus bieži vien nomainīja vispārsabiedriskie. Tāpēc baroka arhitektūrā jūtama nosliece uz patētiski “vareno stilu.”
Tā galvenās iezīmes: formu plastiskums un dekoratīva greznība, krāšņums un ārējais spožums, kas savijas ar trauksmainu emocionalitāti, tāpat arī formu brīvība, kustība un monumentalitāte. Baroku uzskata par laicīgo valdnieku stilu, jo tas spilgti izpaudās piļu arhitektūrā. Pilīs tika uzsvērts to reprezentatīvais raksturs: vērienīgas, krāšņas fasādes un ēku sānspārnu ietvertie goda laukumi. Interjerā dominēja plašas parādes kāpnes, zāļu anfilādes un galerijas. Visi telpu apjomi bija pārpildīti ar dekoru, griezumiem, marmoru, nebeidzamām spoguļu rindām, gobelēniem un dekoratīvi alegoriskām ainām freskās un griestu gleznojumos.…