IEVADS
Cik ilgi pastāv īpašums, tik ilgi pastāvēs arī iespēja personām kļūt par kopīpašniekiem. Var mēģināt no tā izvairīties, taču personas atrašanās kopīpašnieka statusā var notikt arī neveicot noteiktas darbības. Līdz ar to vienmēr būs kāds, kam šāds stāvoklis būs nepieņemams un persona mēģinās to izbeigt, prasot savas kopīpašuma daļas izdalīšanu. Šajā kursa darbā autore apskatīs iespējas kopīpašumu sadalīt, kā arī praktiskās problēmas, dzīvē realizējot kopīpašnieku daļu izdalīšanu.
Tieši pats kopīpašnieka statuss un uz to vērstie ierobežojumi dod pamatu kopīpašniekam būt neapmierinātam ar savu atkarību lēmumu pieņemšanā un rīcībā ar savu domājamo daļu. Tāpēc, lai precīzi izprastu šo aprobežojumu būtību, jāpieskaras jautājumam par kopīpašnieka un kopīpašnieku statusu un normām, kas reizē to regulē un arī papildus liek aizdomāties par kopīpašumu kā tiesisku stāvokli, kas neizraisa stabilitātes sajūtu kopīpašniekos.
Darba mērķis ir apzināt problēmjautājumus un analizēt Latvijas Republikas Civillikuma regulējumu un judikatūru kopīpašuma dalīšanas jautājumos.
Darba mērķa sasniegšanai autore izvirzīja sekojošos uzdevumus
1) izpētīt kopīpašuma jēdzienu un veidus;
2) izpētīt kopīpašnieku savstarpējas attiecības;
3) analizēt kopīpašuma dalīšanas kritērijus;
4) analizēt kopīpašuma dalīšanas veidus;
5) izstrādāt priekšlikumus trūkumu novēršanai teorijā un praksē.
Izvirzītais problēmjautājums skatīts, izmantojot salīdzinošo, analītisko un induktīvo pētīšanas metodi, kā arī tiesu prakses analīzes metodi. Darbā apkopota un analizēta Latvijas tiesību zinātnes literatūra un judikatūra par pētāmo jautājumu.
Darba procesā analizēti esošie normatīvie akti Latvijā un ārvalstīs, izmantoti tiesu prakses materiāli, latviešu, angļu un krievu izdotā juridiskā literatūra. Kopumā izmantoti 25 avoti.
Darbs strukturāli izstrādāts sekojoši:
1) ievads,
2) trīs paplašinātas nodaļas,
3) secinājumi un priekšlikumi,
4) izmantoto avotu saraksts.
…
