Kopīpašuma jēdzienu likumdošanā un tiesību zinātnē lieto gadījumos, kad manta vienlaikus pieder divām vai vairākām personām. Kopīpašums var būt kāda noteikta lieta (piemēram, māja, automašīna, televizors u.c.) vai arī lietu kopums (dzīvokļa iekārta, zemnieku viensētas īpašuma objekti u.c.). Kopīpašumam raksturīgi ir tas, ka katra kopīpašnieka tiesības attiecas uz visu kopīpašumu un nevis uz kādu tā daļu natūrā.
Kopīpašumā tiek sadalītas īpašuma tiesībā ietilpstošo elementu- valdījuma, lietojuma, rīcības, labumu gūšanas proporcijas, bet nevis pati īpašuma tiesība kā tāda.
Kopīpašuma attiecības nav atsevišķs īpašuma veids vai forma. Tās var pastāvēt kā īpašuma tiesiskās attiecības jebkura īpašuma veida ietvaros.
Īpašuma reformas rezultātā, atjaunot īpašuma tiesības bijušā īpašnieka mantiniekiem, kopīpašuma tiesības no jauna tiek aktualizētas, tādēļ šo tiesību detalizētai izpētei un pareizai piemērošanai ir liela nozīme.
Ar kopīpašumu plašāka nozīme saprotams tāds vairāku personu īpašums uz vienu un to pašu lietu kā rezultātā katram kopīpašniekam ir kvalitatīvi līdzīgs tiesiskais stāvoklis attiecībā pret kopējo lietu. Kopīpašuma tiesību objekts varbūt kāda noteikta lieta vai arī lietu kopums. Katra līdzīpašnieka īpašuma tiesības attiecas uz visu objektu nevis uz kādu tā daļu natūrā, jo kopīpašuma tiesības pieder visiem līdzīpašniekiem.
Tā kā kopīpašumam ir divi vai vairāki subjekti, tad:
pirmkārt, kopīpašuma tiesiskā attiecība kā īpašuma tiesiskā attiecība pastāv starp īpašuma dalībniekiem un visām pārējām personām;
otrkārt, starp kopīpašuma dalībniekiem rodas īpašas valdījuma, lietojuma un rīcības tiesības, jo tie mantas valdījuma, lietojuma un rīcības tiesības realizē kopīgi, ir savstarpēji saistīti un ir zināmā mērā ierobežoti, it īpaši rīcībā ar kopīpašuma objektiem.
Civillikuma 1067.pants nosaka, ka īpašuma tiesība, kas pieder uz vienu un to pašu nedalītu lietu vairākām personām nevis reālās, bet tikai domājamās daļās tā, ka sadalīts vienīgi tiesību saturs, ir kopīpašuma tiesība.
Ja lieta pieder vairākām personām tādā kārtā, ka katrai no tām ir sava noteikta reāla daļa, tad tas nav kopīpašums šā panta izpratnē; šajā gadījumā katra daļa atzīstama par pastāvīgu veselu un par katra atsevišķa dalībnieka pastāvīgu īpašuma tiesības priekšmetu.
Tādam vairāku personu īpašuma tiesībām uz vienu un to pašu lietu, pēc kurām tā piederētu katrai no viņām visā tās visumā, nav likumīga spēka.
Kopīpašniekus nesaista nekādas citas-ne personiskas, ne saistību tiesiskās attiecības, līdz ar to vispārīgās normas par kopīpašumu atšķiras no speciālajiem noteikumiem par laulāto kopīgo mantu, vai sabiedrības dalībnieku kopīgo mantu (CL 89. panta 2. daļa, 90. pants, 2244. panta 3. daļa, 2245. pants).
Kopīpašnieki var būt gan fiziskas, gan juridiskas personas. Kopīpašuma attiecību pamatā ir neiespējamība reāli sadalīt kopīpašuma priekšmetu, nevis kopīpašnieku vēlme kopīgi valdīt un lietot lietu.
1.1.Kopīpašuma tiesību pozitīvais un negatīvais saturs
Tāpat kā jebkurām īpašnieka tiesībām, arī kopīpašuma gadījumā katram līdzīpašniekam ir viņu tiesību pozitīvais un negatīvais saturs.
Kopīpašnieku tiesību pozitīvais saturs ir ierobežots sakarā ar pārējo īpašnieku tiesībām, kādēļ tas ir satura ziņā nabadzīgāks nekā parasti viena īpašnieka gadījumā.
Kopīpašnieku tiesību pozitīvais saturs ir valdīt, lietot un rīkoties ar kopīpašuma priekšmetu kā kopumā, tā arī ar noteiktām atsevišķām daļām, bet tikai ar visu kopīpašnieku piekrišanu.
Papildus visiem pārējiem īpašnieku subjektīvo tiesību satura elementiem kopīpašniekam paredzētas sevišķas tiesības- jebkurā laikā pieprasīt kopīpašuma dalīšanu.
Kopīpašnieku tiesību negatīvais saturs ir aizlieguma tiesības attiecībā uz pārējo līdzīpašnieku lēmumiem.…
