Uzsākot darbu autors izvirzīja mērķi – iepazīties un izpētīt kopīpašuma tiesību jēdzienu un būtību. Lai to izdarītu autors izvirzīja šādus uzdevumus:
Iepazīties ar likumu, kas reglamentē kopīpašuma tiesības,
Izpētīt kopīpašuma rašanās pamatu, kopīpašnieku tiesības un pienākumus, kā arī kopīpašuma izbeigšanās veidus,
Izpētīt citus likumus kuros parādās kopīpašuma jēdziens,
Izanalizēt un izprast likuma pantus,
Iepazīties ar citu autoru domām un komentāriem par kopīpašuma tiesībām,
Apskatīt pēc iespējas vairāk literatūru, lai pēc iespējas labāk izprastu kopīpašuma būtību.
Darba rakstīšanai autors izmantoja tādas pētīšanas metodes kā literatūras apskatu un likuma pantu izpēti.
Kopīpašuma tiesība ir īpašuma tiesība, kas pieder uz vienu un to pašu nedalītu lietu vairākām personām nevis reālās bet domājamās daļās, tā ka sadalīts ir tikai tiesību saturs.1 Kopīpašuma jēdzienu likumdošanā un tiesību zinātnē lieto, kad manta vienlaikus pieder divām vai vairākām personām. Katram īpašniekam ir kopīpašuma tiesības uz visu lietu un atsevišķas tiesības uz lietas domājamo daļu kā bezķermenisku lietu. Kopīpašums var būt viena lieta (piemēram automašīna, televizors) vai arī lietu kopība (piemēram virtuves iekārta). Kopīpašums nevar būt nedalīts, katram īpašniekam jābūt noteiktai konkrētai domājamai daļai, kas izteikta aritmētiskas daļas veidā.
Rīkoties ar kopīpasuma priekšmetu kā visumā tā atsevišķās daļās, drīkst tikai ar visu kopīpašnieku piekrišanu. Tātad, ja kāds no kopīpašniekiem rīkojas ar lietu patvaļīgi un bez pārējo kopīpašnieku piekrišanas tad šāda rīcība nevien nav spēkā, bet arī uzliek šai personai pienākumu pārējiem kopīpašniekiem atlīdzināt radušos zaudējumus.…