Apdares autors
Jēkabs Graubiņš
Ražīgs folklorists, izcils mūzikas kritiķis, demokrātisks komponists un diriģents, kā arī izcili patriotiska personība.
Jēkabs Graubiņš kā pastarītis dzimis 1886.gada 16.aprīlī Līvānu pagasta Preiļu muižā zemnieku ģimenē. Tēvs Jānis – tautas muzikants, labprāt spēlējis vijoli, bet māte Elizabete bijusi izslavētas balss īpašniece. Pēc divu meitu un dēliņa nāves (vēl pirms Jēkaba dzimšanas) Elizabete noslēgusies sevī un atrunājoties ar to, ka ir ļoti kristīga vairs nav dziedājusi. Tādēļ Jēkaba bērnībā mātei nav īpaši nozīmīga vieta. Toties mātes māsa, kad ģimene pārcēlās uz Grievvaltas pagastu, netālu no Baldones, Graubiņam bija kā otra māte, tieši viņa rūpējās par 8 bērnu izglītošanu īpašu vietu piešķirot folklorai. Iespējams tieši mātes māsas dziedātās tautas dziesmas deva ierosmi vēlākajam folklorista darbam.
1896. pārceļas uz Rīgu un uzsāk mācības Klīverskolas zēnu elementārskolā, vēlāk arī Rīgas pilsētas Katrīnas II skolā. 1902.gadā iegūst zināšanas skolotāju seminārā Valmierā. 1905.gadā tiek uzsāktas viņa pirmās gaitās kā pedagogam - Trikātas draudzes skolā, bet no 1909.līdz 1912.gadam Graubiņš papildina izglītību Pēterburgas skolotāju institūtā, privāti mācās klavierspēli pie Jāņa Zālīša, un turpina pedagoga gaitas Lubānā. Samērā vēlu – tikai 1919.gadā (33 gadu vecumā) J.Graubiņš iestājās Latvijas Konservatorijā, J.Vītola kompozīcijas klasē, kuru pabeidza 1924.g., būdams viens no pirmajiem jaunnodibinātās LK absolventiem. Pēc tam darbojās Rīgā par mūzikas teorijas un dziedāšanas metodikas pedagogu, folkloristu un kritiķi.
1924.gadā sāk darboties Skaņražu kopā un Komponistu savienībā, kļūst par Rīgas vidusskolu jaunatnes kora diriģentu. 1927.gadā viņu uzaicina par mūzikas teorijas skolotāju Rīgas Tautas Konservatorijā (tag. JMRMV), kurā nostrādā līdz pat 1936.gadam, bet no 1938.gada līdz 1950.gadam viņš darbojas kā pasniedzējs paša dibinātajā latviešu tautas mūzikas un polifonijas disciplīnas katedrā, Latvijas Konservatorijā.
Jau 1918.gadā Jēkabu Graubiņu arestēja Lubānas ārkārtējā komisija un nosūtīja Vecgulbenes revolucionārajam tribunālam.
Pret Jēkabu Graubiņu tika izvirzīta apsūdzība par pretpadomju aģitāciju, izdarītajā izmeklēšanā tika noskaidrots, ka Graubiņš piedalījies kontrrevolucionārā karaspēka daļu formēšanā, cīņai pret Sarkano armiju, strādājis buržuāziskajā žurnālā Izglītības ministrija, sadarbojies ar fašistisko laikrakstu Tēvija, kā arī komponējis mūziku pretpadomju darbiem Draugu piemiņai un Latviešu leģionāru maršs. Graubiņš kā īsts patriots būdams nezemojās Padomju varai un apstiprināja visas apsūdzības.
"Baigajā gadā, kad arī dažs latviešu mūzikas darbinieks centās pieglaimoties okupantiem un darīja to, niecinādams nacionālās kultūras sasniegumus, Jēkabs Graubiņš bezbailīgi pacēla savu balsi, lai tādus niecinājumus apklusinātu. Pēc kara pat visbriesmīgākā terora gados viņš tāpat palika nelokāms latvietis." (Jānis Rudzītis, 1962)
1918.gada 30.decembrī lielinieciskā terora īstenotājs Vecgulbenes revolucionārais tribunāls izskatīja arestētā Lubānas tautskolotāja Jēkaba Graubiņa lietu. Parasti gadījumos, kad bija konstatēts tik smags „kontrrevolucionārs” nodarījums kā Latvijas Nacionālās armijas organizēšana, revolucionārie tribunāli, kas soda mēru noteica tikai pēc diviem kritērijiem – lietas apstākļiem un tā sauktās revolucionārās sirdsapziņas, sprieda īsi - nošaut! Todien viņa dzīvība karājās mata galā.
Visai ticami, ja nebūtu sociāli aktīvās Lubānas sabiedrības, kas īpaši aktīvi protestēja un iesniedza lūgumus par atbrīvošanu, kā arī Vecgulbenes revolucionārā tribunāla pirmais priekšsēdētājs Ā.Lācis, kurš Graubiņā spēja saskatīt nevis lielinieku diktatūras pretinieku, sodāmu ar nāvi, bet lielās politikas notikumos nejauši ierautu neitrālu personu, mums šobrīd nebūtu pieejamas komponista lieliskās tautas dziesmu apdares koriem a cappella, kā arī virkne citu darbu.
Tomēr ar to viss nebeidzās, jo 1950.gada 17.oktobrī viņu arestēja vēlreiz, atlaida no darba LK, jo Graubiņš neesot nenodrošinājis padomju studentu pareizu audzināšanu. Jau 17.decembrī viņam piesprieda 8 gadus labošanās darbu nometnē Soļikamskā, bet kopš 1953.gada Gavrila Poļanas nometnē.
…
