Kosmoss ir globāla vide, kuras apgūšanā ir ieinteresētas visas pasaules valstis, jo kosmiskās telpas apguve nozīmē jaunu kvalitatīvu un kvantitatīvu lēcienu civilizācijas attīstības vēsturē. Šī iemesla dēļ kosmosa telpas apguve uzskatāma par pasaules globālu problēmu.
Ir izveidoti juridisku principu un normu kopums – “Kosmiskās tiesības”. Tas regulē valstu attiecības kosmiskās telpas izpētē un izmantošanā, kā arī noteic kosmosa tiesisko režīmu.
Galvenie kosmisko tiesību principi:
1)kosmiskās telpas izpētes un izmantošanas brīvība,
2)starptautiskā sadarbība,
3)valstu līdztiesība kosmiskās telpas izpētē un izmantošana miermīlīgiem mērķiem (līgums par kodolieroču izmēģinājumu aizliegšanu kosm. Telpā 1979. g.),
4)atbildība par darbību kosmosa telpā u.c.
Kosmosa apguve prasa lielu tehnisko, ekonomisko spēku koncentrāciju, tādēļ kosmosa apguvi spēj veikt tikai valstis ar augstu ekonomisko un zinātnisko potenciālu, kā arī valstu grupas sadarbojoties starptausisko programmu ietvaros.
Lielākie kosmosa pētniecības un apguves centri:
1)Nacionālā aeronautikas un kosmosa apgūšanas pārvalde (National Aeronautics and Space Administration – NASA). Dibinātā 1958. g. Atrodas ASV. NASA pārziņā ir 10 kosmisko pētījumu centri. Lielākās programmas – cilvēka lidojums uz Mēnesi (APOLLO) un kosmoplāna radīšana (Space Shuttle).
2)ZA Kosmisko pētījumu institūts (Институт космических расследований НА.) Dibināta 1965. g. Krievijā. Darbības profils – izstrādā zinātnisko aparatūru un pētījumu programmas, nodrošina tajās paredzēto eksperimentu izpildi un iegūto datu apstrādi kosm. telpas un planētu fizikas, ārpusatmosfēras astronomijas un astrofizikas, kosmosa tehnoloģijas, Zemes dabas resursu izpētes u.c. nozarēs.
3)Eiropas kosmonautikas pārvalde (European Space Agensy – ESA). Ietilpst 11 valstis, dibināta 1975. g. Lielākie projekti – radīta Ritumeiropas nesējraķete “Airane”, uzbūvēti sakaru, meteoroloģiskie un pētnieciskie pavadoņi.
Bez minētajām valstīm nopietnus panākumus kosmosa apguvē guvušas arī Japāna, Ķīna un Indija.…
