Krājums muzejā, kura pamatā viens dāvinājums

Dāvinājums ir viens no muzeja krājuma papildināšanas veidiem blakus arheoloģiskajiem izrakumiem, pirkumiem, maiņai, vērtību konfiscēšanai, ieguvei saskaņā ar līgumu. Dāvinājumus var iegūt gan ekspedīcijās (aktīvā kolekcionēšana), gan no cilvēkiem, kas paši pēc savas iniciatīvas vēlas dāvināt lietas (pasīvā kolekcionēšana). Sastopams ir arī jēdziens “novēlējums”- dāvinājuma veids, kad kaut kas tiek novēlēts, pat pašam muzejam nezinot.
Dāvinājums var būt saistīts gan ar iekšējo jeb netiešo kolekcionēšanu- muzejisku priekšmetu nonākšana muzejā no citiem kolekcionāriem vai muzejiem-, gan ar ārējo jeb tiešo kolekcionēšanu, kad objekts tiek muzealizēts tieši no konteksta.1 Iespējams, ka muzealizējot no konteksta, var iegūt vairāk informācijas par šo priekšmetu.
Dāvinātājiem ir dažādi motīvi, piemēram, dažreiz tā ir vēlme iemūžināt savu vārdu, citreiz tas ir praktiski izdevīgi, ja valsts likumi paredz nodokļu atlaides utt.
Gan dāvinātājs, gan novēlētājs var paredzēt dažādus noteikumus muzejam attiecībā uz eksponēšanu, saglabāšanu, deponēšanu u.c. Taču tad ne vienmēr muzejs var šos priekšmetus pieņemt. Par to rakstīts arī “ICOM profesionālās ētikas kodeksā”:
“Dāvājumus, mantojumus, (..) drīkst pieņemt tikai tad, kad tas ir saskaņā ar muzeja kolekcionēšanas un izstāžu darbības politiku. Piedāvājumi, kas saistīti ar īpašiem noteikumiem, ir noraidāmi, ja šie noteikumi ir pretrunā ar muzeja un tā publikas interesēm.”…