Jau kopš cilvēces pirmsākumiem krāsām ir bijusi milzīga nozīme cilvēka dzīvē. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka jau pirmatnējie cilvēki mirušā ķermeni iezieduši ar sarkanajiem māliem, jo ticējuši, ka sarkanā krāsa mirušajam dod enerģiju aizkapa dzīvē. Pirmatnējā sabiedrībā lielākoties krāsām bija mitoloģiska nozīme, un tās attiecināja uz tādām vielām, kā piens, asinis, kā arī uz stihijām: uguns, zeme, gaiss, ūdens. Senās civilizācijas medību kulta rituālos izmantoja baltu, sarkanu, dzeltenu un melnu krāsu.
Antīkajā pasaulē krāsas sāka izmantot dziedniecībā. Senie grieķi un ēģiptieši dziedināšanai izmantoja krāsotus materiālus un ziepes. Krāsainas bija arī dziedniecības tempļu sienas.
Viduslaikos krāsām bija vairāk simboliska nozīme, ko noteica reliģiskie kanoni un dogmas. Šajā laikā attīstījās ārstniecības process Austrumos. Arābu filozofs un mediķis Avicenna savā darbā „Medicīnas kanons” uzsvēra krāsu nozīmi diagnostikā un ārstniecībā. Viņš norādīja, ka krāsa ir slimības redzamais simptoms. Viņš izstrādāja karti, kurā parādīja sakarību starp cilvēka temperamentu, fizisko veselību un krāsu. Viņš sarkano krāsu lietoja lai paaugstinātu temperatūru, balto un zilo, lai pazeminātu temperatūru, bet dzelteno, lai remdinātu sāpes. Sarkanās puķes tika izmantotas asinsrites uzlabošanai, saullēkts un dzeltenas puķes- žults problēmu risināšanai. Avicenna brīdināja, ka nepareizi lietota krāsa negatīvi ietekmē veselību.…