Sākotnēji bankas bija noliktavas, kas uzglabāja zeltu un citus vērtīgus klientu īpašumus. Šīs noliktavas pārsvarā vadīja zeltkaļi, jo viņiem tik un tā bija jāsargā savi zelta krājumi, bet saviem klientiem viņi izdeva kvīts par uzglabātajām vērtībām. Ja kāds pircējs gribēja samaksāt pārdevējam, viņš varēja pāradresēt kvīti pārdevējam vai izrakstīt rīkojumu zeltkalim, lai tas izmaksā daļu pircēja zelta pārdevējam. Tā bija ērtāk un drošāk nekā izņemt zeltu no noliktavas un to personiski nogādāt pārdevējam. Pēc kāda laika noliktavu īpašnieki izdomāja sekojošo: tā kā zelts paliek zelts, daļu zelta varētu aizdot un pelnīt procentus, atstājot pietiekoši zelta noliktavā ikdienas izsniegšanas vajadzībām. Tā radās banku daļēju rezervju sistēma.
Nav zināms, vai banku daļēju rezervju sistēma sākās ar noguldītāju ziņu vai nē, bet drīz tā rīkojas visas bankas. Bankas sāka maksāt procentus par noguldījumiem un nevis pieprasīt maksu par uzglabāšanu. Šodien noguldītāji aizdod naudu bankai, un tā savukārt lielāko daļu naudas aizdod aizņēmējiem; banka darbojas kā aizdevumu mākleris.
Tomēr bankas ir kaut kas vairāk nekā tikai mākleri, jo tās pelna naudu. Banku parādzīmes, kā arī solījumi veikt maksājumus, tā visa ir nauda. Bankas depozīti nav nekas cits kā bankas parāds noguldītājam, arī tiek uzskatīti par naudu. Ar to rēķinās gan noguldītājs pats, gan tie cilvēki, kam viņš gatavojas maksāt, gan valdība, kas iekļauj šīs bankas bilances valūtas statistikas datos.
Nauda ir kļuvusi par vērtspapīrdokumentu un bankas spēj radīt naudu savos ikdienas darījumos. Ilustrācijai gadījums, kad kāds nogulda bankā A 1000 ASV dolāru. Pieņemsim, ka bankām ir jāievēro 20% obligāta rezervju prasība (šis procents ir augstāks, kas parasti ir Centrālo Banku normatīvos). Banka A atlikušos 80% no šīs naudas: jeb 800 ASV dolārus drīkst izsniegt aizdevumu, piemēram Bučera kungam, kas naudu nogulda bankā B. Savukārt Banka B no 800 dolāru veido 20% obligātās rezerves un atlikušos 640 dalārus aizdod Beikera kungam, kas to nogulda bankā C utt. Ievērojiet kas notiek. Sākotnēji noguldīta summa 1000 ASV dolāru skaidrā nauda izejot cauri banku sistēmai rada papildus naudu 4000 dolāru apmērā. Šis ir tas veids kā naudas darījumos iesaistītās bankas un rada naudu.
Bankam piemīt unikālā spēja radīr naudu, tāpēc finansisti meklē iespējas nodibināt savu banku, kura atbalstītu viņu pasākums. Savukārt esošās finansu institūcijas cenšas nedot tiesības bankas nodibināšanai tādējādi padarot to sarežģītāku par jebkura cita biznesa uzsākšanu. Ar naudu un zināšanām vien nepietiek, ir vajadzīga politiska vara, lai pārvarētu esošo banku pretestību, jo tām patīk viņu monopolstāvoklis un tās cīnās, lai to nosargātu. Banku darbības noteicēji ir izveidojuši finansiāli izdevīgas attiecības ar pastāvošajām bankām. Visas puses gūst labumu no šī “status quo”, un neviens nevēlas jaunu konkurentu, kas “ jauktu pierasto kārtību”. Bankas pieņem naudu un aizdod to, bet nevēlas, ka klienti piedalās šajā spēlē.…
