Krievijas Federācija (krieviski Российская Федерация) ir valsts Eiropas austrumos un Āzijas ziemeļos. Tās platība ir 17 075 400 km2, un tā ir teritoriāli lielākā valsts pasaulē. Otrajā vietā ierindojas Kanāda, kas ir gandrīz uz pusi mazāka. Apdzīvotības ziņā Krievija ieņem astoto vietu pasaulē (aiz Ķīnas, Indijas, ASV, Indonēzijas, Brazīlijas, Pakistānas un Bangladešas).
Pirmās cilvēku liecības Krievijas teritorija ir jau no Paleolīta perioda. Krievijas teritorijā valdīja un savstarpējos rēķinu kārtoja neskaitāmas ciltis. 9. gs. radās Kijevas Krievzeme, kas atradās tagadējās Ukrainas teritorijā. 988.-989. gadā Vladimirs I par valsts reliģiju noteica kristietību, viņš pieņēma toreiz grieķu pareizticību. Tā rezultātā pastiprinājās Bizantijas kultūras ietekme. 1147. gadā aprādās pirmās dokumentārās liecības par Maskavas pilsētu. No 1237. līdz 1241. gadam Krievijas teritorijā karoja un pakļāvu mongoļu-tatāru karaspēks Batu hana vadībā, kas pakļāva valsts iedzīvotājus. 1380. gadā Dmitrijs Donskojs Kuļikovas kaujā uzvarēja mongoļu karspēku, kam sekoja atkārtota Mongoļu invāzija, kuras rezultātā tika nodedzināta Maskavas pilsēta.
Tālākā vēstures attīstības gaitā notika pakāpeniska Krievijas valsts integrācija - aizvien vairāk kņazistes tika pakļautas Maskavas valstij, līdz 1547. gadā 17. gadu vecumā Ivans IV (Ivans Bargais) tika kronēts par pirmo visas Krievijas caru. Viņš pakļāva tatāru pārvaldītās Kazaņas un Astrahaņas provinces, kā arī Volgas vidusdaļu un lejteci. Tika radīta milzīga valsts, kas kalpoja par pamatu Sibīrijas kolonizācijai. To vadīja kazaku vadonis Jermaks. 1605. gadā iesākās krīze, kuras laikā Polijas karaspēks iegāja Krievijā, tiekot līdz pat Maskavai. !612. gadā poļi tika padzīti, un augstmaņu veidotā Zemes Padome par caru ievēlēja Mihailu Romanovu. Tā aizsākās Romanovu dinastija, kas valdīja Krievijā līdz pat 1917. gadam. No 1682. līdz 1725. gadam valdīja Pēteris I, kas centās reformēt impērijas pārvaldi, kā arī veica citas reformas, lai pietuvinātu Krieviju pārējās Eiropas standartiem, un veicinātu valsts attīstību. Pēteris I ieviesa un centās realizēt “loga ciršana uz Eiropu”. Ziemeļu kara laikā (1700-1721), tika iekarota Baltijas jūras austrumu piekraste, un 1703. gadā tika dibināta Sanktpēterburga, uz kurieni tika pārcelta valsts galvaspilsēta. 18. gadsimtā Krievija karoja ar Osmaņu impēriju, Poliju un citām kaimiņvalstīm, paplašinot savu teritoriju Rietumu un Dienvidu virzienā. tādējādi pakāpeniski kļūstot par vienu no ietekmīgākajām lielvarām Eiropas un pasaules mērogā. 1812. gadā Napoleons I veica savu karagājienu uz Krieviju, viņš tika pat līdz Maskavai, bet franču armija nebija gatava bargajai krievu ziemai. Krievu karaspēks padzina novārdzināto Francijas armiju, kas beidzās ar Vīnes miera līgumu, tika nodibināta Svēto Savienība, kur galvenās lomas spēlēja Krievija un Austrija. Rietumeiropas un Krievijas politiskās intereses sadūrās jautājumā par Osmaņu impēriju – tas izraisīja Krimas karu (1854-56). Cars Aleksandrs II (1855-1881) veica vairākas nozīmīgas reformas, viena no tām – atcelta dzimtbūšana 1861. gadā. No 1891. līdz 1905. gadam tika uzcelta Transsibīrijas dzelzceļa maģistrāle, kas veicināja Sibīrijas reģiona apgūšanu. Dažādu politisko batāliju rezultātā Krievija 1892.g. izveidoja Antanti, kuras sastāvā vēl bija Francija un Anglija. Krievu – Japānas karš (1904-05) izraisīja 1905. gada revolūciju, kā rezultātā cars Nikolajs II ieviesa konstitūciju un parlamentu (Dome). Taču drīz vien šie demokrātiskie asni tika apcirpti un cars atgriezās pie reakcionāras politikas. Premjerministrs Pjotrs Stolipins (1906-11) centās attīstīt zemniecības slāni, piešķirot tiem zemi, tomēr viņš atteicās sadalīt lielo īpašnieku īpašumus, līdz ar to reformas nedeva lielu efektu. No 1914. līdz 1918. gadam Krievija bija iesaistīta 1. pasaules karā.…
