Krievijas iesaistīšanās Pirmajā pasaules karā

Pirmais pasaules karš, arī pazīstams kā Lielais Karš, Nāciju karš un Karš, kas beigs visus karus, bija pasaules konflikts, kas ilga no 1914. līdz 1919. gadam, taču cīņas notika līdz 1918. gadam. Karš notika starp Sabiedrotajiem, kurus vada Antante, vienā pusē un Vācijas bloku, kuru vada Trejsavienība, otrā. Neviens cits iepriekšējais konflikts nebija mobilizējis tik daudz karavīru, vai ir saturējis tik daudz cīņu uz karalauka.

Eiropas lielvalstu diplomātija Pirmā pasaules kara priekšvakarā bija cieši saistīta ar līdzsvara politiku. Ilgu laiku par Eiropas varenāko lielvaru tika uzskatīta Francija, tāpēc pārējās lielvaras “līdzsvaroja” Franciju. Napoleona laikmetā šis “līdzsvars” Francijai sastāvēja no Austrijas, Lielbritānijas, Prusijas un Krievijas. Pēc Napoleona sakāves Eiropas lielvaras mēģināja nodrošināt Eiropas stabilitāti, izveidojot kontinentālo drošības sistēmu – Svēto Aliansi, kuras pamats bija savstarpēja konservatīvo vērtību apzināšanās. Šo kārtību 1815. gadā Vīnē bija radījis Miternihs. Bet šī savienība sabruka pēc lielvaru – šīs sistēmas garantu - atklātās savstarpējās sadursmes Krimas, Austrijas – Prusijas un Francijas – Prusijas karu laikā.
Vīnes sistēmas sagrāve bija cieši saistīta ar izcilā valstsvīra, Vācijas kanclera Otto fon Bismarka darbību, kurš, izmantojot Prusijas lielo pārspēku, 1871. gadā apvieno Vāciju, par ko 18. janvārī tiek pasludināts Versaļas pilī. Francijas – Prusijas kara rezultātā Francija zaudēja Elzasu un Lotringas trešo daļu, kas vēlāk kļūs par iemeslu Francijai iesaistīties Pirmajā pasaules karā.
Eiropā izveidojās jauns spēka centrs – Vācijas impērija. Tajā pašā laikā izraisījās škelšanos starp Ausroungāriju un Krieviju: dualistiskās impērijas centrs pārvietojās no Vīnes uz Budapeštu, un Austroungārija sāk izplatīties Balkānos, slāvu teritorijās. Krievija un Austroungārija dala Balkānus, grūstošās Osmaņu impērijas mantojumu. …