Krievijas impērija 19.gadsimta pirmajā pusē

Krievija

Krievija bija viena no lielākajām Eiropas valstīm. Tās teritorija pletās no Barenca jūras ziemeļos līdz pat Kaukāza kalniem un Melnajai jūrai dienvidos, no Baltijas jūras rietumos līdz Klusajam okeānam austrumos. Saimnieciski Krievija jo projām atpalika no Rietumeiropas lielvalstīm. Tā bija agrāra zeme, kurā pastāvēja dzimtbūšana. Laukos dzīvoja 95% valsts iedzīvotāju. 19.gs. 1.pusē sāka attīstīties rūpniecība un arvien krasāk iezīmējās ekonomisko reģionu specializācija.
Politiskā vara Krievijā piederēja caram. Galms un lielākā daļa muižniecības pretojās saimnieciskajām un pārvaldes reformām, taču ārpolitiskās intereses un bailes no nemieriem valsts iekšienē mudināja valdību sākt valstī modernizāciju.

Cars Aleksandrs I
/1801. – 1825./

Par troņmantnieka izglītību rūpējās viņa vecmāmiņa Katrīna II. Viņš nāca pie varas pēc tam, kad galma apvērsuma rezultātā no troņa tika gāzts viņa tēvs Pāvils I.
Savas valdīšanas sākumposmā centās ierobežot zemnieku pirkšanu un pārdošanu, valsts zemnieku dāvināšana privātpersonām, atļāva muižniekiem atbrīvot zemnieku ar zemi pret izpirkumu. Baltijas guberņās tika izdoti zemnieku brīvlaišanas likumi:
- Igaunijā – 1816.g.
- Kurzemē – 1817.g.
- Vidzemē – 1819.g.
Krievijā dzimtbūšanu neatcēla, bet 1803.gadā pieņēma ukazu par brīvajiem zemes arājiem. Tas atļāva muižniekiem, ja tie vēlētos, atbrīvot zemniekus no dzimtbūšanas un pārdot tiem zemi īpašumā, savstarpēji slēdzot līgumu katrā atsevišķā gadījumā. Krievijai tas bija drosmīgs solis: tika akceptēta iespējamība, ka zemnieks var būt juridiski brīvs un īpašums uz zemi nav vienīgi muižniecības privilēģija. Tika pieņemts arī likums, kas atļāva pie muižniecības nepiederošām iedzīvotāju kategorijām pirkt neapdzīvotās zemes un ierīkot saimniecības, izmantojot atalgotu darbaspēku.

…