18. gadsimts bija laiks, kad kultūra Krievijā sāka ieņemt principiāli jaunu vietu sabiedrībā. Māksla ieguva laicīgu valstisku nozīmi. Mākslas audzinošā loma arvien pastiprinājās. Mākslas darbu pasūtītāji kļuva arvien izglītotāki mākslas jomā, kā arī pašiem māksliniekiem bija jābūt profesionāļiem, jo pašdarbība vairs nevienam nebija vajadzīga. Pēterburga bija kultūras galvaspilsēta, tā sasaistīja Krieviju ar Eiropu, bet savukārt Maskava bija tā, kas Krieviju sasaistīja ar provincēm.
Jau 18. gadsimta vidū kultūra un māksla Krievijā bija attīstījusies diezgan augstā līmenī.
Eiropā notiekošie politiskie procesi, apgaismības kustības, idejas, dažādi strāvojumi, tika pārņemti arī Krievijā, līdz ar to tas viss veicināja mākslas dzīves attīstību. Tā uzplauka portretu, vēsturiskās, ainavu un sadzīves glezniecības žanri. Diezgan spēcīgi attīstījās tēlniecība. Tas bija Krievijas tēlniecības ‘’Zelta laikmets’’, jo daudzi tā laika mākslas darbi netikai saturā bija novatoriski, bet arī pārsteidza ar augstu profesionālo meistarību un oriģinalitāti.
Tieši šajā laikā krievu mākslinieki ne tikai sasniedza Eiropas līmeni glezniecībā un tēlniecībā, bet arī ierindojās starp tā laika Eiropas spēcīgākajiem māksliniekiem.