9.gs. otrajā pusē Austrumeiropā izveidojās Senkrievu valsts, kur iedzīvotāju
pamatnodarbošanās bija zemkopība. Gan kultūras, gan sociāli ekonomisko apstākļu ziņā valsts rajonos situācija bija dažāda. Piedņepra un Novgorodas apgabals attīstījās straujāk. Arī senās Krievijas kultūra attīstījās nevienmērīgi, taču bija arī zināmas kopīgas kultūras iezīmes .Galvenā - tuvība ar skitu kultūras tradīcijām, bet vēlāk ar seno slāvu ciltīm. Senkrievu valsts augstais kultūras līmenis lielā mērā saistīts ar austrumslāvu kultūru. Senkrievu kultūra lika pamatus turpmākajai baltkrievu, krievu un ukraiņu kultūrai.
988.gadā kņazs Vladimirs sūtīja savus sūtņus uz Cargradu pie kņaziem Vasilija un Konstantīna ar lūgumu dot māsu kņazieni Annu viņam par sievu. Cargradas kņazu ģimene bija kristīta un «pagānu» Vladimiram Annu sākumā atteica, taču vēlāk Vladimirs un Anna devusies uz Korsunu, kur Vladimirs kristīts un pēc tam abi tikuši salaulāti.
Kņazs Vladimirs «ieveda» Kijevas Krievzemi Eiropas kristīto zemju skaitā.Pareizticība tika ieviesta, balstoties uz Bizantijas tradīciju, kas savukārt lielā mērā balstījās uz antīko kultūru- Bizantijas skolās mācīja Homēru, Platonu, Aristoteli.
Krievijas māksla viduslaikos sākot ar 10.gs. nesaraujami saistīta ar Baznīcu un kristīgo ticību, kuru krievu tauta līdz ar saviem bizantijas skolotājiem nosauca par p a r i e z t i c ī b u.
Pirmā pilsēta Krievijā, pieņēmusī kristību, kļuva KIJEVA. Pirmsākumi jaunajai vēsturei un jaunajai mākslai krievu zemēs aizsākās 10.gs.beigās lielkņaza Vladimira Svjatoslaviča valdīšanas laikā. Senākā krievu hronika, kas saucas «Povjestj vremennih let” (Vēstījums par izgājušiem gadiem), saglabāja leģendu par to , kā Vladimirs «pār baudīja ticības»,vēlēdamies pagānisma vietā iegūt Krievijai citu reliģiju. Kņaza sūtņi pabija kaimiņvalstīs,kur iepazinās ar dažādu reliģiju dievkalpojumiem .Pēc dievkalpojuma Bizantijas pareizticīgo dievnamā- Svētās Sofijas katedrālē Konstantino-
polē, tie teikuši:«Nezinām, debesīs vai uz zemes mēs bijām, jo nav virs zemes vairs tāda skaistuma, un mēs nezinām, kā izstāstīt par to, tikai zinām, ka tur Dievs ir kopā ar cilvēkiem, un viņu dievkalpojumi ir labāki kā visās citās zemēs. Mēs nevaram vien aizmirst tā skaistuma.»
Tieši šis s k a i s t u m a kā s v ē t u m a pārdzīvojums saglabāsies vēlāk katrā krievu svētbildē (i k o n ā) un kalpos par neapstrīdamu ideālu un neaizskaramu likumu katram īstenam radītājam: gan ikonu māksliniekam, gan grāmatu rakstītājam.
Apbrīnojami, cik daudz lielisku dievnamu, kas rotāti mozaīkām, freskām, un ikonām, bija uzcelti 11.gs. tik tikko kristītā zemē. Vladimira valsts reforma sekmēja strauju Krievzemes attīstību. No Bizantijas tika uzaicināti meistari celt akmens un mūra baznīcas. Tajā laikā grieķi- meistari, kā Krievzemē sauca visus bizantiešus, jo tie runājuši grieķu valodā, brauca uz Krieviju pat arteļiem, bet līdzās bizantiešu meistariem strādāja arī vietējie.
Taču arī pagāniskās Krievzemes kultūra netika aizmirsta , un apvienojumā ar jaunām vēsmām kultūrā radās savdabīga, neatkārtojama viduslaiku Kriezemes kultūra. Šī savdabība , pirmām kārtām, izpaudās estētiskajā, nevis filozofiskajā pasaules uztverē. Daiļrade un skaistuma izjūta pārņēma tās funkcijas, kuras citu zemju kultūrās veica abstraktā domāšana. Viena no raksturīgākajām kultūras izpausmēm bija reliģiozitāte . …
