Kriminālistika ir intriģējoša zinātne, kā atklāt noziedznieka noslēpumu. Parasti noziedznieki cer, ka viņa noziedzīgā darbība netiks atklāta un viņam izdosies izvairīties no kriminālatbildības, bet kriminalistika izvirza un zinātniski pamato pretējo tēzi – katru noziedzīgu nodarījumu var atklāt.
Kriminālistikas attīstības ceļš bija grūts un ērkšķains. Kriminālistika kā patstāvīga zinātne veidojās pakāpeniski, kaut arī par tās dzimšanas gadu zinātnieki nosauca 1893.gadu un par tās pamatlicēju – Austrijas tiesas izmeklētāju un vēlāk kriminālistikas profesoru Hansu Grosu (1847 – 1915). 1893.gadā Gross publicēja savu apjomīgo grāmatu ar nosaukumu “Rokasgrāmata tiesu izmeklētājiem, policijas, žandarmērijas un citiem ierēdņiem”, 1898.gadā publicē savu grāmatu ar jaunu nosaukumu “Rokasgrāmata izmeklētājiem kā kriminālistikas sistēma”.
Jau 19.gs. otrajā pusē kriminālprocesuālajā literatūrā bija saskatāmi kriminālistisko zināšanu iedīgļi. Rietumeiropas un Krievijas kriminālprocesuālajā literatūrā bija izteiktas dažādas atziņas, kā pilnveidot izmeklēšanas praksi, kā atrast noziedzīga nodarījuma pēdas un kā tās izmantot noziegumu atklāšanai. Kriminālistikas rašanās cēloņus var pareizi izskaidrot, tikai aplūkojot visas kriminātiesiskās zinātnes kopumā un to attīstības gaitā. Sākumā parādījās juristi praktiķi – kriminālpolicijas darbinieki, prokurori, zvērināti advokāti un tiesneši, bet vēlāk arī juristi teorētiķi – zinātnisko ideju ražotāji. Kriminālististikas pašreizējais attīstības līmenis ļauj secināt, ka tā savā 100 gadu vēsturē guvusi daudzus panākumus. Protams, kriminalīstikā bija izteikti arī maldīgi uzskati par pašas dabu, priekšmetu, sistēmu un metodoloģiju, bet tas tomēr nenozīmē, ka agrāk izteiktus kļūdainus atzinumus ar mierīgu sirdi varētu nosūtīt uz krāmu tirgu. Katrai zinātnei ir sava vēsture un, lai pareizi izprastu zinātnes pašreizējo stāvokli, vajag zināt arī tās vēsturi. Katra teorija, kaut tā pretendē uz zinātniskumu, vienmēr satur ne tikai racionālus graudus, bet arī kļūdainus atzinumus.…
