Apvienoto Nāciju Organizācijas dokumentos tiek pievērsta uzmanība indivīda, katra atsevišķa cilvēka situācijai pasaulē, un tai jābūt dibinātai uz viņa cieņas brīvību un cilvēktiesību atzīšanu. Absolūta priekšroka attiecībā pret sociālām struktūrām, ekonomiskiem projektiem, grupu labklājībai, nāciju privilēģijām tiek piešķirta cilvēkam, individuālai būtnei. Cilvēka brīvībām jāpieaug, nevis jāsamazinās. Tāpēc arī Latvijas kultūrā un ideoloģijā, ja mēs nevēlamies tikt izolēti no pārējās pasaules, par absolūtu vērtību ir jākļūst katra atsevišķa cilvēka brīvībām un cilvēktiesībām.1
Latvijas Republikas Satversmes 8. nodaļa "Cilvēka pamattiesības” vairākos likuma pantos nosaka, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības, bet Latvijas Satversmes 116. pants paredz ierobežojumus, ja nepieciešams aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību2.
Minētās tiesību normas regulē cilvēku uzvedību un rīcību sabiedrībā. Tiesību normas ir kompetentu valsts iestāžu noteikti un sankcionēti vispārīga rakstura uzvedības noteikumi, kas izsaka valsts gribu, regulē sabiedriskās attiecības, un to izpildi garantē valsts (spaidu elements tiesībās).3
Referātā ir dots ieskats par kriminālsoda attīstības vēsturi Latvijā, par soda mērķi, principiem un kriminālsoda politiku, neskarot kriminālsodu veidus un piemērošanas īpatnības. Tēma ir nozīmīga, jo ekonomiskās krīzes apstākļos palielināsies noziedzīgi nodarījumi, bet brīvības atņemšanas vietu skaits arī ir ierobežots.
Problēma: Ievērojot kriminālsodu politikas koncepciju, iespējamas izmaiņas Krimināllikumā.
Mērķis: Pamatojoties uz teorētiskām atziņām par kriminālsoda mērķi, principiem un politikas koncepciju, analizēt procesu kriminālsoda norobežošanā no citiem piespiedu līdzekļiem.
Darba uzdevumi:
1. Parādīt Krimināltiesību attīstību Latvijā un ietekmi uz soda sistēmas pilnveidošanu.
2. Noteikt kriminālsoda mērķi un darbības principu piemērošanu.
3. Analizēt Kriminālsodu politikas koncepcija.
Pētījuma metodes:
1. Teorētiskās: normatīvo aktu un juridiskās literatūras apguve, analīze un apkopošana.
2. Monogrāfiskā – aprakstošā metode.
Krimināltiesības ir publisko tiesību nozare, kas regulē attiecības starp personu, kas ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, un valsti tās kompetentu institūciju personā, piedraudot ar sodu un piemērojot sodu valsts vārdā. Krimināltiesības kā tiesību zinātnes nozare pēta noziedzīgu nodarījumu un sodu tiesisko reglamentāciju, veic teorētisko likumu skaidrošanu un to piemērošanu praksē.
Sodam ir būtiska nozīme vispārējās un speciālās prevencijas aspektā, jo sods cilvēku apziņā asociējies ar noziegumu, audzina cilvēku apziņu par noziegumu postošo ietekmi uz cilvēci un to nepieļaujamību, tam piemīt brīdinošs raksturs atturēt un pasargāt cilvēkus no nozieguma izdarīšanas.
Savā attīstības gaitā cilvēce ir atteikusies no domas, ka kriminālsodam ir jābūt atriebībai par pastrādāto nodarījumu. Sākumā atriebība netika samērota ar nodarījumu. Krimināltiesību attīstība vēstures gaitā nemitīgi ir uzlabojusi, ietekmējusi un izveidojusi sodu sistēmu, kas pazīstama mūsdienās un tanī paša laikā tā arvien ir jāpapildina un jāuzlabo. Bieži vien tā bija smagāka un skāra ne tikai vainīgo, bet arī viņa ģimenes locekļus un radiniekus. …
