SECINĀJUMI
Vēsturiski, no Padomju Savienības laikiem, mūsu cilvēku ieskatā brīvības atņemšanas sods ir bijis galvenais un efektīvākais līdzeklis cīņai ar noziedzību, taču pēdējo desmitgažu prakse pierāda pretējo. Šādas politikas īstenošana Latviju ir ierindojusi vien to valstu skaitā, kurās Eiropas Savienībā ir vislielākais ieslodzīto skaits.Šīm faktam ir savi attaisnojumi:
1. Latvijas krimināltiesību un kriminālprocesuālo tiesību zinātne ir veidojusies galvenokārt uz paražu tiesību un Krievijas likumdošanas bāzes, taču šīs zinātnes attīstību ir ietekmējusi arī citu valstu likumdošanas prakse.
2. Latvijas krimināltiesībās 19.gadsimtā iezīmējās tendences, kā normu noteiktība, soda atbilstības ievērošana attiecībā pret nodarījuma smagumu, personu vienlīdzība likuma priekšā neatkarīgi no viņu izcelšanās, sociālā vai mantiskā stāvokļa un soda nepiemērošana pēc analoģijas, un objektīvās pieskaitīšanas izslēgšana.
3. 1933.gada Sodu likums kļuva kompaktāks, tas tika modernizēts un tika pielāgots Latvijas apstākļiem.
2004. gada 12. februārī ar likumu "Grozījumi Krimināllikumā" tika realizēta pirmā nozīmīgā kriminālsodu reforma, papildinot daudzu KL sevišķās daļas pantu sankcijas ar jaunu sodu - piespiedu darbu. Lai arī minētais solis bija nozīmīgs brīvības atņemšanas soda piemērošanas vadošās lomas mazināšanā, tas nebija vērsts uz sodu politikas visaptverošu pārvērtēšanu un reformu.
Faktiski tas nozīmē ne tikai jaunu regulējumu likumā, bet arī milzīgu reformu dzīvē - jaunu kārtību un praksi materiālo un procesuālo normu piemērošanā visā nozarē, kas konkrētajā gadījumā aptver gan Valsts policiju, prokuratūru un tiesu, gan Ieslodzījuma vietu pārvaldi un Valsts probācijas dienestu, gan arī advokatūru, īstenojot personu aizstāvību, u.c.
…
