Indijas vēsturē atklājas vairāki tās garīgās attīstības posmi. Indija ir ļoti sen apdzīvota zeme. Tās senvēsture saistīta ar Indas ielejas civilizāciju jeb kultūru, kuras sākumi meklējami 3. gadu tūkstotī p.m.ē. un kura turpinājās līdz tā saukto āriešu ienākšanai Indijā ap 15. gs. p.m.ē.
Kāda cita iezīme bija ūdens lielā loma un līdz ar to ūdens respektēšana. Vienā no atraktajām pilsētām atrasts labi saglabājies ļoti liels baseins, kas varbūt bijis domāts dažādiem ūdens vai šķīstīšanas rituāliem. (Arī tagad gandrīz pie visiem lielākajiem hindu tempļiem ir baseini šādiem nolūkiem.)
Sevišķi interesants atradums ir nelieli māla zīmogi (Mohendžodaro zīmogi), kas laikam lietoti tirdzniecībā. Tiem ir uzraksti un dažādi simboli, dažiem arī attēli. Vienā redzams vīrietis, kas sēž tādā pozā, kā sēdēja vēlākie jogas mācības sekotāji. (Sk.piel.3.-5.att.)
Pēc aptuveni 1900. g. p.m.ē. Indas ielejas kultūrā iesākās pagrimums, un ap 1500. g. p.m.ē. neviena no pilsētām vairs nav apdzīvota. Kādēļ tas noticis, ir vēstures mīkla.
Senā Indija sākas ar āriešiem (indoāriešiem), kas bija tā sauktās vēdiskās kultūras nesēji un iedzīvinātāji. Domājams, ka viņu reliģiskā dzīve bija saistīta ar senču godināšanu un tradīciju ievērošanu.
Āriešu sabiedrība pēc ienākšanas Indijā sākusi noslāņoties četrās galvenajās ļaužu kārtās (varnās) pēc to nodarbošanās veida. Priesterus sauca par brahmaņiem, karavīrus un valdniekus – par kšatrijiem, īpašniekus (zemkopjus, amatniekus, tirgotājus) – par vaišjām, kalpus vai vergus – par šūdrām. Galvenā un ietekmīgākā ļaužu kārta bija priesteri, nevis valdnieki un karavīri. Pamatslāni veidoja vaišjas. [1., 224.-228.lpp]
Vārds „kasta” nāk no portugāļu valodas, indiešu valodā tas skan „jati” („izcelšanās”, „veids”). Katrai kastai ir savi noteikumi gan attiecībā uz dzīves veidu un reliģisko praksi, gan dzīvesbiedra izraudzīšanos, gan uz to, kādus produktus drīkst ēst, ar kādiem cilvēkiem drīkst saieties un ar ko nodarboties. Šīs sistēmas reliģiskais pamatojums ir priekšstats par tīro un netīro, un hinduisms ir piesātināts ar šo abu jēdzienu pretstatījumu. [5., 49.lpp]
Kopumā par šo periodu Indijas vēsturē nonākusi nabadzīga informācija, galvenie šā perioda liecinieki ir mutvārdu pieminekļi: senās upurdziesmas un himnas – vēdas, kas rakstītā formā parādījušās tikai mūsu ērā. Vēdas vēl šobrīd hinduismā – indiešu nacionālajā reliģijā – uzskata par svētajiem rakstiem. Vēdu atzīšana ir galvenais kritērijs, pamats, kas nosaka piederību hinduisma reliģijai un iezīmē atšķirību no budisma, džainisma u.c. Indijā dzimušajām reliģijām.
Hinduisma reliģijas un kultūras attīstībā mēdz izdalīt vairākus posmus:
vēdiskais periods (15. – 8.gs.p.m.ē.),
upanišadu posms (7. – 6.gs.p.m.ē.) – galvenā loma šajā laikā ir reliģiski filozofiskiem sacerējumiem (Vēdu skaidrojumiem) – upanišadām,
reliģisko pārmaiņu laikmets (6.gs.p.m.ē. – 4.gs.m.ē.) – parādās dažādas reliģiski filozofiskas mācības, kas nebalstās uz Vēdām, piemēram, budisms, džainisms,
hinduisms, kas pilnībā izveidojas tikai mūsu ēras pirmajā tūkstošgadē. [1., 228.lpp]
1.2. Vēdiskais posms (15.-8. gs. p.m.ē.)Seno āriešu kultūra un reliģiskā dzīve lielā mērā atspoguļota vēdās. Tās vēl līdz šim laikam tiek uzskatītas par hindu ticīgo (hinduistu) svētajiem rakstiem. Pēc tradīcijas, vēdām nav cilvēciskas jeb vēsturiskas izcelsmes, tās ir mūžīgas, jo tiek atzītas par šruti - dievišķīgu atklāsmi, kas noteic cilvēka dzīvi un izturēšanos. Vēdās tiek dotas atbildes uz vitāli svarīgiem jautājumiem cilvēka dzīvē: kas ir cilvēks šajā pasaulē? Kas ir visa būtība, kā arī līdzīgi jautājumi, kas arī izskaidro šīs reliģijas popularitāti, jo tai ir vairāk nekā 700 miljoni sekotāju.…
