-
Kristietība kā resurss vecu cilvēku aprūpē
Оцененный!
Nr. | Название главы | Стр. |
Kvalifikācijas darbā lietotie apzīmējumi un saīsinājumi | 3 | |
Ievads | 4 | |
1. | Vecu cilvēku psihosociālais raksturojums | 10 |
2. | Sociālā aprūpētāja profesionālā darbība | 13 |
3. | Kristietības raksturojums un tās sociālais aspekts | 16 |
3.1. | Kristīgās pieejas būtība | 17 |
3.2. | Reliģijas principi | 22 |
3.3. | Luterānisms | 24 |
3.4. | Romas katoliskā Baznīca | 25 |
3.5. | Svētā Pareizticība Latvijā | 27 |
3.6. | Kristīgo vērtību orientācijas ietekme uz morāli | 29 |
3.7. | Kristietības sīkākie novirzieni Latvijā | 30 |
3.8. | Poimēnikas darbības priekšmets | 32 |
4. | Intervija ar sociālā darba speciālistiem | 36 |
5. | Ieteikumi kristīgo resursu pielietošanai sociālā aprūpētāja profesionālajā darbībā | 44 |
Nobeigums | 45 | |
Izmanotie avoti izmantošanas secībā | 46 | |
Pielikumi | 47 |
Klients — persona, kas saņem sociālos pakalpojumus vai sociālo palīdzību. [Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums]
Vajadzības — cilvēku un soc. grupu objektīvi nosacīta prasība pēc materiālām, garīgām, intelektuālām, kultūras u.c. vērtībām, kas nepieciešamas dzīves darbībai. [Sociālā darba terminoloģijas vārdnīca, Zin. red. L.Šiļņeva, prof., Dr.paed. — Rīga: Attīstība, 2000- 249 lpp., 229 lp]
Resursi — līdzekļu vai materiālu krājumi; arī līdzekļu, ienākumu avoti
[http://www.ailab.lv/Vardnica/servlet/Vardnica?vards=resursi]
Metode — veids paņēmiens (kāda mērķa sasniegšanai), paņēmienu kopums [Svešvārdu vārdnīca. Rīga: Jumava, 1999. 879 lpp., 478 lp]
Kristietība — Reliģija, kuras pamatā ir ticība Jēzum Kristum. Kristietības konfesijas. Kristietības dogmas. [http://www.ailab.lv/Vardnica/servlet/Vardnica?vards=resursi]
Aprūpe mājās — pakalpojumi mājās pamatvajadzību apmierināšanai personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ nevar sevi aprūpēt; [Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums]
Lajs — tiek apzīmēti visi kristieši, izņemot bīskapus, priesterus un diakonus, kas ir ordinēti kalpojumam baznīcā. Laji ir visi kristieši, kas Kristībā uzņemti Kristū un caur to iekļauti Dieva tautā, kas Baznīcā un pasaulē pilda visai Dieva tautai uzticēto sūtību. Lajus raksturo tas, ka viņi dzīvo pasaulē laicīgās realitātes vidū. [http://www.katolis.lv/w/Apvienibas/lajs.htm]
Sociālā darba unikalitāte un atšķirība no citām profesijām tiek saskatīta tieši apstāklī, ka tam ir starpdisciplinārs raksturs.Sociālais darbs pārstāv sabiedrības atstumtāko, neaizsargātāko, ekonomiski vājāko daļu. Sociālais darbinieks ir speciāli sagatavots speciālists, kurš sniedz palīdzību citiem cilvēkiem, kam tā ir nepieciešama, kuri nespēj nodrošināt sevi vai pārvarēt kādas dzīves grūtības. Sociālais darbinieks cilvēkiem palīdz risināt problēmas, sniedzot atbalstu, izskaidrojot, uzklausot, informējot, konsultējot, iesaistot, aizstāvot un pārstāvot cilvēka intereses un tiesības. [1]
Veci cilvēki tāpat kā mēs visi grib justies vajadzīgi un piederīgi, viens no sociālā aprūpētāja profesionālajiem uzdevumiem būtu, palīdzēt vecajam cilvēkam izbēgt no virentulības, dot iespēju justies vajadzīgam.…
Veci cilvēki tāpat kā mēs visi grib justies vajadzīgi un piederīgi, viens no sociālā aprūpētāja profesionālajiem uzdevumiem būtu, palīdzēt vecajam cilvēkam izbēgt no virentulības, dot iespēju justies vajadzīgam. Šodien pensijas vecuma personas, galvenokārt, uzturas savā ierastajā vidē - mājās. Dzīves dārdzības un izolētības dēļ zūd sociālie kontakti. Ir svarīgi šos ļaudis iesaistīt sabiedriskās aktivitātēs, panākt, lai viņi izprastu jauno laiku un sabiedrību un neatpaliktu no tās, jo notiek nepārtraukta jaunu tehnoloģiju attīstība, jaunu administratīvu procedūru ieviešana, jauni sociālie pakalpojumi, jaunas veselības aprūpes iespējas, kā arī sociālais darbs ir ieguvis stabilu vietu citu palīdzošo profesiju vidū gan sociālajos dienestos, gan aprūpes iestādēs, gan vecu cilvēku dienas centros, gan arī citās pakalpojumu nodrošinājuma vietās, bet tas viss ir par maz, lai veicinātu vecu cilvēku integrēšanos sabiedrībā, nodrošinātu sociālos tīklus un ikdienas saskari ar citiem cilvēkiem, saglabājot un radot viņiem iespēju atrasties sabiedrībā. [2] Viena no aktuālākajām vecu cilvēku problēmām, ir vientulība, bet viena no visnepieciešamqajākām vecu cilvēku vajadzībām ir vajadzība pēc saskarsmes. „Savstarpējās attiecības cilvēku dzīvē ieņem galveno lomu. Ik vienam indivīdam ir nepieciešamība kontaktēties ar citiem, jo cilvēks ir sabiedriska būtne. Katrs cilvēks izjūt vajadzību pēc atzinības, pēc citu klātbūtnes, pēc pašapliecināšanās, pēc pašapziņas un pēc informācijas. Šīs vajadzības var apmierināt tikai saskarsmē ar citiem cilvēkiem”. [3] Veciem cilvēkiem jāiekļaujas sabiedrībā un jāapgūst jaunas sociālās lomas – pensionārs, vecmāmiņa, vectētiņš. Sociālo lomu konflikts rodas ar iepriekšējās lomas zaudēšanu un jaunas lomas pārņemšanu un adaptēšanos vai pielāgošanos, kas arī ir viena no aktuālākajām problēmām, ar ko saskaras mūsdienu vecie cilvēki, ņemot vērā viņu vecumam raksturīgās fizioloģiskās un psiholoģiskās īpatnības. Cilvēks parasti gatavojas aiziešanai pensijā, cenšas iepriekš saplanot savu turpmako dzīvi. Līdz ar to svarīga ir vecu cilvēku adaptācijas problēma jaunajos apstākļos, kā arī adaptācijas saistība ar sagrautās iepriekšējās harmonijas atjaunošanos starp personību un sociālo vidi. Krasas sociālā statusa izmaiņas, iepriekšējās sabiedriskās lomas zaudēšana var izraisīt vecam cilvēkam psihiskās veselības traucējumus un citas psihiskas traumas. Viena no problēmām, ar ko saskaras vecie cilvēki sociālajos aprūpes centros, ir adaptācija, pielāgošanās jaunajiem apstākļiem. Zaudējot ierasto vidi, savas mājas zūd stabilitāte, cilvēks var justies apjucis. Novecojot cilvēks kļūst bezspēcīgāks var rasties pašaprūpes traucējumi, nespēja patstāvīgi apģērbties, nomazgāties, paēst, kustību traucējumi. Sociālās aprūpes pakalpojumu sniegšanas mērķis ir nodrošināt dzīves kvalitātes nepazemināšanos personai, kura vecuma vai funkcionālo traucējumu dēļ to nevar nodrošināt pati saviem spēkiem”.[4] Sociālais darbinieks identificē klienta (indivīda, grupas) sociālās problēmas un vada sociālā gadījuma risināšanas gaitu; apzina, mobilizē, organizē un piesaista resursus; izveido starpprofesionāļu komandu, nodrošina tās vadību un ilglaicīgu funkcionēšanu; pārstāv klienta intereses un tiesības citās institūcijās; analizē sociālo problēmu cēloņus un izstrādā priekšlikumus sociālo problēmu risināšanai mikro, mezo un makro līmenī; veicina uzlabojumus un izmaiņas kopienas un visas sabiedrības sociālajā attīstībā, sakārtojot kopienas un valsts sociālo vidi; novērtē sociālās politikas efektivitāti, sociālo pakalpojumu kvalitāti un atbilstību iedzīvotāju vajadzībām, kā arī pakalpojumu pieejamību sabiedrībai; veic un attīsta sociālā darba pētījumus, programmas un projektus; organizē un veic profilaktisko sociālo darbu, lai novērstu sociālo problēmu rašanos; veic supervīziju; vada citus darbiniekus, vada sociālās institūcijas labklājības sistēmā; izstrādā sociālā mārketinga stratēģiju; pēta un attīsta sociālā darbinieka profesijas identitāti, sociālā darba nozaru praksi un sociālā darba zinātnes apakšnozari.[5] Sociālais aprūpētājs ir nodarbināts labklājības sistēmas sociālajās institūcijās, kas nodrošina sociālās aprūpes pakalpojumus.[5] Sociālais aprūpētājs nodrošina atkarīgas un sociāli nespējīgas personas pamatvajadzību apmierināšanu individuālajā līmenī, personas dzīvesvietā vai aprūpes institūcijā; atbilstoši vecu cilvēku vēlmēm un vajadzībām nosaka sociālās aprūpes veidus, aprūpes līmeni, aprūpes pakalpojumu kompleksa vai atsevišķu pakalpojumu nepieciešamību.[5] Sociālajam aprūpētājam savā darbībā jāievēro un jābalstās uz sociālā darba ētiskajiem principiem Sociālā darba speciālistu uzdevums ir vadīties pēc sekojošiem principiem: o Katrs cilvēks ir vērtīgs un tāpēc arī rūpju cienīgs. o Katram cilvēkam ir tiesības uz pašrealizāciju tādā mērā, kādā tā netraucē citu personu tiesību realizāciju, kā arī pienākums veicināt sabiedrības labklājību. o Ievērot sociālā taisnīguma principus. o Pielietot savas zināšanas un prasmes, lai palīdzētu indivīdiem, cilvēku grupām, sabiedrībai attīstīties, risināt savstarpējos konfliktus un likvidēt šo konfliktu negatīvās sekas. o Sniegt visu iespējamo palīdzību katram, kas vērsīsies pēc palīdzības vai padoma, nediskriminējot pēc dzimuma, vecuma, invaliditātes, tautības, sociālās piederības, rases, reliģijas, valodas, politiskajiem uzskatiem vai seksuālās orientācijas. o Respektēt cilvēktiesības saskaņā ar ANO “Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju” un citām starptautiskajām konvencijām, kas izriet no minētās deklarācijas. o Ievērot privātās dzīves, konfidencialitātes, kā arī informācijas atbildīgas izmantošanas principus. Ievērot konfidencialitāti pat tad, ja valsts likumdošana ir pretrunā ar minēto prasību. o Strādāt sadarbojoties ar saviem klientiem, klientu interešu labā, tomēr respektējot pārējo iesaistīto pušu intereses. o No sadarbības ar klientu sagaidīt, ka klienti uzņemsies atbildību par rīcības virzienu noteikšanu. Nepieciešamība piespiedu kārtā atrisināt vienas puses problēmas uz citu iesaistīto pušu rēķina var tikt attaisnota tikai tādā gadījumā, ja konfliktējošo pušu prasības ir rūpīgi un detalizēti izvērtētas. o Sociālais darbs nav savienojams ar tiešu vai netiešu tādu personu, grupu, politisko spēku vai varas struktūru atbalstu, kuras apspiež citus cilvēkus, izmantojot terorismu, spīdzināšanu vai līdzīgus brutālus paņēmienus.
- Cilvēku ar garīgās attīstības traucējumiem integrēšana sabiedrībā
- Kristietība kā resurss vecu cilvēku aprūpē
- Sociālā aprūpe
-
Ты можешь добавить любую работу в список пожеланий. Круто!Sociālā aprūpe
Реферат для университета6
Оцененный! -
Cilvēku ar garīgās attīstības traucējumiem integrēšana sabiedrībā
Реферат для университета46
Оцененный! -
Klīniskās aprūpes pamati
Реферат для университета11
-
Aprūpes problēmas bērnam ar cukura diabētu
Реферат для университета35
Оцененный! -
Dena Brauna grāmata "Da Vinči kods" un kristietība
Реферат для университета9