Kristīgās ticības sākotnējās izplatīšanas laikā Latvijas teritorijā izdalāmi trīs periodi, kas daļēji cits citu nosedz. Tie lielā mērā gan ir nosacīti, jo saistāmi ar dažādu valstu un konfesiju misionāru darbību un tās metodēm. Pirmajam periodam (9.-12.gs.) raksturīga skandināvu rosība Latvijas teritorijas rietumu daļā, kristietības izplatīšanas mēģinājumi cieši savijas ar sirotāju un tirgotāju centieniem atrast stabilu bāzi savai darbībai. Otrais periods (11.-12.gs., ar tendenci turpināties 13.gs.) - senkrievu kņazu meslkundzības laiks Latvijas teritorijas austrumu daļā, kad tiek izplatīta pareizticība un ieviešas ar kristietību saistīta terminoloģija. Trešo periodu (12.gs. pēdējais ceturksnis) ievada katoļticīgo vācu misionāru darbība, kad sabiedrības sociālā virsotne jau bija iepazinusi kristietības mācību. Šī laika aktīvie kristietības sludinātāji (Meinhards, Teoderihs u.c.), cietuši neveiksmi savā misijas darbā, sāk uzspiest kristietību varmācīgi. Ar pāvesta un vācu feodāļu atbalstu tiek uzsākts lokāls krustkarš, par kura konkrēto norisi tuvāk stāsta Hronika.
Kristīgās ticības izplatīšana, nesdama līdzi lielas izmaiņas sabiedrības sociālekonomiskajā un politiskajā attīstībā, atstāja dziļas pēdas jebkuras tautas dzīve visās tās jomās, it īpaši izglītības, literatūras un mākslas attīstībā, tāpēc tās pieņemšana uzlūkojama par progresīvu parādību.
Latvijas teritorijas iedzīvotāji ar kristīgo ticību bija iepazinušies jau pirms 12. un 13.gs. mijas, kad sakās vācu krustnešu agresija. Baltijas tautām kristietība tuvojās no divām pusēm: no rietumiem ar skandināvu (zviedru, dāņu), vēlāk ar vāciešu, starpniecību, un no austrumiem - ar Krievzemes līdzdalību. Šīs kristietības izplatīšanas priekšvēstures izskaņa pārliecinoši vērojama arī Hronikā: izplātītāji savā starpā cīnās par to, kurš pasteigsies ar kristīšanu un līdz ar to iegūs politisko varu pār jaunpievērstajām zemēm un to iedzīvotajiem.…