Krusta kari Baltijā

Vikingu laiku beigas 11.gs. ir ari jauna laikmeta sākums R. Eiropā: militāri to iezīmē krusta kaŗi, politiski - teokratiskais cēzarisms, saimnieciski - pilsētu un namnieku (iedzīvotāju kārta feodālajās pilsētās) kārtas augšana. Šīs renesanses darbības lauks ir Vidus jūŗa, kur pāvesti pulcina krustnešus svētam kaŗam pret musulmaņiem; tur formējas bruņnieku ordeņi un krustnešu ostas Venecija, Dženova un Marseļa izaug par pasaules tirdzn. centriem. Ticībā, ka atnācis laiks nodibināt debesu valstību, Eiropa maršē pret neticīgiem, maršē uz A-iem, lai gūtu peļņu Āzijā. Šī kustība turpinās un vēl pieņemas 12.gs., kad svētais kaŗš tiek paplašināts un pārnests ari uz Baltijas telpu. Atsaukdamies uz sv. Augustinu, kas mācīja “compelle intrare” (piespied ieiet - īstā baznīcā), Bernards no Klervo prasa neticīgo “atgriešanu” varas līdzekļiem. Viņa ierosmē tiek dibināti nevien jauni mūku un brurņnieku ordeņi, bet ari organizēts 2. krusta kaŗš (1147-49). To tūliņ uztveŗ sakšu firsti (Albrechts Lācis, Indriķis Lauva u.c.), lai ar pagānu misijas ieganstu uzsāktu koloniālo ekspansiju uz A-iem pāri Elbai. …