Jebkuru karu, atsaucoties uz Dieva gribu, varēja pasludināt par Svēto karu ticības vārdā. Svētā kara mērķi:
1)īstenās ticības izplatīšana vai aizstāvēšana pret Dieva ienaidniekiem;
2)ticīgo aizstāvēšana pret neticīgajiem;
3)svēto vietu aizstāvēšana no neticīgajiem vai to atbrīvošana no neticīgo varas.
Agrīnā kristietība un tās idejiskais veidotājs Sv. Augustīns (354 – 430) nosodīja cilvēku nogalināšanu. Sv. Augustīns aizstāvēja “likumīga kara” ideju, kurā baznīcas vienotības vārdā uzskatīja par iespējamu ieroču izmantošanu, lai atgrieztu tos kristiešus, kuri bija sākuši iet maldu ceļus, un lai nosargātu kristiešu īpašumus. Kristīgā baznīca 10. – 11. gs., cīnoties pret pagāniem un nostiprinot savu autoritāti sabiedrībā, šo ideju pārvērta par Svētā kara ideju. Kristietībā nozīmīga vieta bija svētajām vietām un relikvijām, kuru apmeklēšana vai pielūgšana cilvēkam deva cerību, ka nāves stundā dvēsele tiks šķīstīta un nonāks debesu valstībā. Īpaši nozīmīgas svētās vietas bija Kristus kaps Jeruzālemē, apustuļa Jēkaba kaps Santjago de Kompostelā un Sv. Pētera atdusas vieta Romā. Svētceļojums bija tāls, grūts, sarežģīts un bīstams, tāpēc vien jau tā veikšanu varēja uzskatīt par grēku nožēlošanu. Sākotnēji cilvēki ļoti reti uzņēmās šo misiju. Svētceļnieku skaits strauji palielinājās 11. gs., bet mērķa sasniegšanu kavēja nesaskaņas Pireneju pussalā un saspīlētās attiecības ar musulmaņiem Palestīnā. Kristīgā baznīca veiksmīgi savienoja taisnīgā kara un svētceļojuma ideju, pārvēršot to par plašu masu kustību, ko pieņemts saukt par krusta kariem.
Krusta kari ir visai sarežģīta parādība. Galvenokārt tādēļ, ka to vadītājiem un dalībniekiem bija dažādi mērķi:
1)reliģiskie – piepildīt krusta karu ideju, atbrīvot Svēto zemi no neticīgo (musulmaņu) varas;
2)politiskie – celt baznīcas un pāvestu autoritāti sabiedrībā, izšķirt ieilgušos strīdus starp garīgo un laicīgo varu par investitūru;…
