Krusta kari neradās uzreiz. No sākuma pastāvēja tāds jēdziens kā „svētceļojumi”. Agrāk cilvēkiem visa priekša atradās Dievs un viņi ticēja, ka pienāks tas laiks, kad Dieva priekšā nāksies atbildēt par paļaušanos vājībām un sliktajiem darbiem. Tāpēc, lai viņi justos drošāki, cilvēki izdomāja, ka viņiem ir vajadzīgs palīgs un to palīgu viņi varētu atrast starp svētajiem. Svētie – sievietes un vīrieši, kas savulaik atradušies tiešā Jēzus tuvumā, - viņa radinieki un mācekļi, kā ari svētie mocekļi, kas par kristu bija lējuši savu, tik ļoti dārgu asini. Un tie, kuri gribēja atlaist savus grēkus un saņemt kāda svētā atbalstu, bija jādodas viņu pielūgt tur, kur svētais bija apbēdīts. Kristieši uzskatīja, ka tieši šīm vietām piemīt tas visbrīnumainākais un pārpasaulīgs spēks, kā arī viņi uzskatīja, ka tas piemīt visām svētajām relikvijām, pieskaroties kurām varēja izārstēties no slimībām. Katru gadu uz šim vietām devās tūkstošiem svētceļotāju, bet īpaši vērtīgi skaitījās svētceļojumi uz Kristus kapu Jeruzalemē, Svētā Pētera atdusas vietu Romā un apustuļa Jēkaba kapavietu Santjago de Kompostelā Ziemeļspānijā. Ceļš līdz šīm vietām bija ļoti garš un grūts, bet cilvēki uzksatija, ka tas ir radīts viņu grēku noželošanai. Ceļotāji to aptvēra kā sodu par viņu grēkiem un viņi ticēja ka sasniedzot galamērķi viņu dvēsele attīrīsies. Atgriežoties no tāda veida ceļojumiem, cilvēks jutās apskaidrotāks, labāks un tīrāks, pat daži ceļotāji gribēja lai viņus apglabā viņu svēto apbēdīšanas vietā. 11. gadsimtā radās politiskās un militārās sadursmes šajos ceļošanas rajonos ( Tuvajos Austrumos un Pirinejus pussalā) tādēļ svētceļnieku kustība tika apgrūtināta.
Izņemot tādu jēdzienu kā „Svētceļojumi” pastāvēja arī tāds kā „Svētais karš”. Tas bija tāds karš, kuru ,atsaucoties uz Dieva gribu, ved ticības vārdā un kam ir šādi mērķi:
Īstenās ticības izplatīšana vai tās aizstāvēšana pret Dieva ienaidniekiem
Ticīgo aizstāvēšana pret neticīgajiem
Par svētām uzskatīto vietu aizstāvēšana pret neticīgajiem vai to atbrīvošana no neticīgo varas
Tieši šo svarīgo notikumu dēļ radās tāds nosaukums kā „Krusta kari”. Krusta kari ir svētceļojumu un „svētā kara” ideju savienojums, izvēršot agrāk nebijušu masu kustību kura turpinājās kopš 1096 gada līdz pat 1270 gadam. Te karoja cilvēki , kurus sauca par krusta karotājiem, to vidū atradās dievbijīgie cilvēki un ideālisti, bagātie un nabadzīgie, dižciltīgie un vienkāršie ļaudis, varoņi un noziedznieki un visu nosauca tā, tāpēc ka viņi, uzšujot krustu uz apģērba vai turēdami krustu rokās, gāja karot pret tiem, kurus baznīca uzskatīja par tā saucamiem Kristus ienaidniekiem. Krusta karu dalībnieki karoja ar tādu domu, ka viņi saņems lielāku grēku piedošanu nekā parastais svētceļnieks, bet interesanti tas, ka baznīca šo viedokli neatbalstīja un arī nenoliedza.
Šīs kustības galvenā doma – atbrīvot no musulmaņu kundzības svētās vietas, padzīt musulmaņus no zemēm, kas agrāk bija piederējuši kristiešiem, līdz ar to, ar varu izplatīt Dieva vārdu tur, kur mierīga evaņģēlija sludināšana nebija devusi panākumus, kā arī ar ieročiem pamācīt tos kristiešus, kas tika pasludināti par ķeceriem.…
