Baznīcā bērnu nesot, pa priekšu gāja dižais vedējs un nesēja ar bērnu; pēc viņiem gāja, ja puisēns tad, krustēvs un ja meitiņa, tad – krustmātes. Pēc lielajām kūmām gāja mazās kūmas. Pie altāra pieejot, nesēja nodeva bērnu tādā pat kārtībā, kā to darīja mājas krustībās. Arī kūmas nostājās tādā pat kārtībā un vispār izturējās pēc zināmas paražas. Tiklīdz nokrustīja bērnu, tūlīt meta krustāmā traukā pa naudas gabalam un steigšus gāja ārā no baznīcas. Izejot, ja bērns puisēns nesējai jātur bērna kājas uz vīriešu pusi, uz to pusi, kur vīrieši sēž baznīcā pa dievkalpojuma laiku; ja meitiņa , tad nesējai bērna kājas jātur uz sieviešu pusi, lai bērns ieņemtu savu pienācīgu vietu kā darbos, tā tikumos, lai dēls un meita neatstātu savējo tikumu. Izejot pa baznīcas durvīm, īstajam krusttēvam un īstajai krustmātei bija stingri jāpieskaras baznīcas durvju rokturim, lai bērns augtu Dieva vadībā un mīlestībā.
Pa ceļu braucot uz mājām, dižajam vedējam bija jāparūpējas, lai viss noritētu laimīgi: lai nepakluptu krusta kumeļš un lai nokļūtu pirmais mājās. Tāpēc krusta kumeļam vajadzēja būt jaunam, veiklam, kas ceļ augstu kājas, ar vārdu sakot, vislabākajam zirgam.
Kūmu mājās gaidot, iededza uguni; mājinieki viņus sagaidīja dziesmām. Dziesmas tika dziedātas vai vilktas no izraudzītas dziesmu teicējas un vilcējam. Katru rindiņu, ko teicēja izteica, to vilcējas atkārtoja un nobeidza ar vienveidīgu garu <<ē>> skaņu. Sagaidītāji un dziedātāji pa lielākai daļai nostājās mājas durvju priekšā un dziedāja, gan kūmas slavēdami, gan peldami, kā nu katrreiz bija piemērotāki. Ja kādreiz sagaidītāji bija tā iesiluši ar dziesmām, ka negrasījās kūmām griezt ceļa, tad kūmas to panāca ar savām pretdziesmām:
Grieziet ceļu, grieziet ceļu
Mazajam Jānīšam!
Jānīts nāca istabā,
Liela vārda dabūjis.…
