1. Kubas raķešu krīzes sākums
Diplomātijas vēsturē 5. sējumā 18. nodaļā, kas veltīta Kubas raķešu krīzei, pirmajā atkāpē rakstīts, ka visbīstamākā starptautiskā krīze bija Karību krīze, ko Rietumos it īpaši ASV dēvē par Kubas raķešu krīzi, liekot vārdu Kubu un raķetes pēdiņās , šķiet, ka savādāka nosaukuma lietošana par vienu un to pašu procesu liecina par dažādu procesa interpretēšanu, un padomju žurnālists Žukovs norādīja, ka padomju cilvēku un amerikāņu dialogs ritēja katram pa savam, katra puse no savām pozīcijām meklēja risinājumu kopējam uzdevumam – saglabāt mieru pasaulē. Amerikāņi nevēlējās karu gluži kā mēs, un visi cerēja, ka no vissliktākā izbēgs, taču, norādot, ka PSRS ticība un miermīlība turpināja dzīvot, neskatoties uz antipadomisko propagandu no ASV puses .
Georgijs Markovičs Korņienko norādīja, ka Kubas raķešu krīzes iemesls, kas kļuvis jau par aksiomu bija – padomju raķešu R – 12 * (pēc NATO standarta SS-4) izvietošana Kubas teritorijā, no kurienes diezgan viegli varēja apdraudēt ASV. Taču šis autors norāda arī uz otru krīzes iemeslu –Kenedija un viņa administrācijas nostāja par nepieņemamo raķešu atrašanos Kubā . Savukārt padomju historiogrāfijā tiek minēts, ka Padomju raķešu izvietošana Kubā nebija krīzes sākuma iemesls, jo raķešu izvietošana notika saskaņā ar starptautiskajām tiesībām *, bet krīzes saknes jau meklējamas iepriekš – 1962.g. ASV „diplomātijas krīzē”, kad ASV valdība nespēja atzīt F.Kastro režīmu par likumīgu un ka ASV imperiālistiskā ārpolitika balstīta uz „kara rūpniecības” stratēģiju, un no spēka pozīcijām, apdraudot miermīlīgās tautas. Padomju historiogrāfijā tiek minēti vēl spēcīgāki apgalvojumi – pēc II Pasaules kara ASV imperiālistiskā politiska bija virzīta uz PSRS un citu sociālistisko valstu aplenkšanu, izmantojot kara bāzes, turklāt PSRS pēc padomju vēsturnieku ziņām bieži vien griezās pie ASV, lai likvidētu kara bāzes un atjaunotu mieru .
Korņienko uzskata, ja ASV būtu norijusi šo krupi, kā to Maskava bija darījusi iepriekš, nekādas krīzes nebūtu . Pēc autora domām, Hruščovs bija cerējis, ka ASV par viņa rīcību neiebildīs, jo pēc daudzu vēsturnieku domām, īpaši A. Ševčenko, kas norādīja, ka PSRS līderis Kenediju uzskatīja par vāju, neizlēmīgu cilvēku , bet Korņienko norāda, ka Hruščovs spēja novērtēt Kenediju, uzskatot viņu par gudru, valstiski domājošu utml . Līdz beidzot Korņienko nonāk pie secinājuma, ka Hruščovs intuitīvi paļāvās uz jaunā prezidenta Kenedija intelektu, tāpēc izgāja uz šādu soli.
…
