Kubisms latviešu tēlniecībā

Latviešu tēlnieku otrā paaudze – Kārlis Zāle, Emīls Melderis un Marta Liepiņa - Skulme mācījās Krievijā krievu modernisma aktīvas attīstības laikā. Tādēļ bija iespējas gūt plašu informāciju par Rietumeiropas aktualitātēm gan no periodikas, gan izstādēm, vēlāk arī pašiem apmeklējot Parīzi un Berlīni. 20. gadsimta sākumā jaunā latviešu tēlniecība veidojās intensīvas modernisma tapšanas un izaugsmes vidē. Stiprs ietekmju avots bija Voldemāra Matveja „Nēģeru māksla”(1919).
Ļoti daudz mākslinieki ieguva viens no otra darbiem, uzskatu apmaiņām. Īpaši spēcīgi tas veicināja attīstību un izpaudās 1920. gadā izveidotās Rīgas Mākslinieku grupas vidū. Tanī īsākus vai garākus laika posmus darbojās Aleksandra Beļcova, Jānis Cielavs, Ģederts Eliass, Jēkabs Kazaks, Jānis Liepiņš, Eduards Lindebergs, Emīls Melderis, Marta Skulme, Oto Skulme, Uga Skulme, Niklāvs Strunke, Leo Svemps, Erasts Šveics, Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns un Sigismunds Vidbergs.
Visi 3 tēlnieki – kā Zāle, tā arī Melderis un Skulme savu stilu mainīja gan pieskaņojoties jauniem konkrētiem uzdevumiem, gan soli pa solim attīstoties katra mākslinieka daiļradei. Tomēr šī visaptverošā kubisma epizode nebija tikai pārejoša parādība – tādas pamatkvalitātes kā tektoniska kompozīcijas uzbūve, racionāls dabas formu vispārinājums ar ģeometrizācijas dominanti lielākā vai mazākā mērā ir sastopamas visā turpmākajā latviešu tēlniecības skolas attīstības gaitā, kam, protams, sākumi rodami tieši minēto trīs tēlnieku jaunradē (Laila Bremša „Kubisma epizode Latvijas tēlniecības vēsturē” grāmatā „Kubisms Latvijas mākslā”).…