Arheoloģiskie izrakumi liecina par to, ka cilvēki adījuši jau sirmā senatnē. Pirmie adījumi, kas saglabājušies līdz mūsu dienām, attiecas uz mūsu ēras 3.-5. gadsimtu. Izrakumi Gruzijas teritorijā pierāda, ka senajām ciltīm adīšana bijusi pazīstama jau 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras.
Reti sastopama adīta josta ar kolibri rakstiem (mūsu ēras 3. gadsimtā) izstādīta Detroitas Mākslas institūta Tekstilgalerijā. Sarežģītais raksts un smalkā krāsu saskaņa liecina par augsto izpildījuma tehniku. Saglabājušies ēģiptiešu kapenēs atrastie adītie priekšmeti, kas attiecas uz mūsu ēras 4.-5. gadsimtu. Viens no tiem ir no krāsainas dzijas darināta bērnu īsā zeķīte. Tās adīšanas tehnika diezgan sarežģīta: kājas lielais pirksts atdalīts no pārējiem pirkstiem, lai starp tiem varētu izvērt sandales siksniņu.
12. gadsimtā adīšana bija pazīstama arī Itālijā un Spānijā. Anglijā un Francijā adījumi pirmo reizi pieminēti 13.-14. gadsimtā. Pēc vienām ziņām, tas ir 1387. gads, bet Etjēns Bualo “Amatu grāmatā”, kas sarakstīta 1260. gadā, piemin cepuru adītājas. 13. gadsimtā parādās adīti dūraiņi, pirkstaiņi un zeķes. Šos un citus adījumus darinājuši galvenokārt ar adāmadatām. Pirmsākumos adīšanai izmantoja koka rāmīti ar āķīšiem. Apmēram pirms 2 tūkstošiem gadu sāka adīt ar piecām adatām pa apli. Pirmās adāmadatas bija uzasināti kociņi, dažkārt adīšanai izmantoja arī speciāli pielāgotas zosu spalvas. Tikai pēc ilgāka laika sāka ražot metāla adāmadatas.
Pirmā zeķe bez vīles tika adīta Anglijā vai Spānijā. Šīs ērtās, kājai pieguļošās zeķes kļuvušas par tā laika vīriešu modernā apģērba sastāvdaļu. Sākumā šādas zeķes bijušas ļoti dārgas un tās valkājuši tikai karaļi un galminieki.
14.-15. gadsimtā parādījušās adītas kapuces, bikses un citi trikotāžas izstrādājumi.
16. gadsimtā adīšana jau bija pazīstama visā Eiropā. Izveidojās adīšanas cehi zīda zeķu izgatavošanai. Ar adīšanu šajā laikā nodarbojušies tikai vīrieši. Viņi centušies nepieļaut sieviešu konkurenci un tāpēc darbā nepieņēmuši nevienu sievieti. Tikai vēlāk, kad adīšana izplatījusies vēl plašāk, ar to sākušas nodarboties arī sievietes.
Ar trikotāžas ražošanas attīstības vēsturi nesaraujami saistīts angļu garīdznieka no Vilbridžas - Vilijama Lī vārds. Garīdznieka finansiālais stāvoklis bijis ļoti nestabils, tāpēc viņa sievai nācies piepelnīties ar adīšanu, lai uzlabotu ģimenes budžetu. Garīdznieks, vēlēdamies atvieglināt sievas darbu, 1589.gadā izgatavoja adīšanas mašīnu ar āķveida adāmadatām.
Šī mašīna deva iespēju palielināt adīšanas ātrumu desmit reizes salīdzinājumā ar roku darbu.
Cik veiksmīgi tā bija izgudrota, var spriest pēc tā, ka tās darbības princips saglabājies līdz mūsu dienām. Šis izgudrojums samērā ātri ieviesās Francijā, bet 17. gadsimta beigās arī Vācijā. Tomēr tikai 19. gadsimtā adīšana pa īstam tika mehanizēta un sakarā ar to interese par adīšanu ar rokām nedaudz atslāba līdz 20. gadsimtam.…
