1. 17. gs. ievērojamākie domātāji un pētnieki sāka orientēties uz zinātnisku eksperimentu, atbrīvoja eksaktās zinātnes no tradīciju nastas (vispirms no antīko domātāju autoritātes), balstījās uz patstāvību domāšanā un deva impulsu jauninājumiem tehnikā. Racionālisms, deduktīvā matemātika un fizika, kas pamatojās uz novērojumu un eksperimentu, bija apgaismotāju pasaules uzskata pamats.
2. Emancipāciju no klasiskās tradīcijas sloga veicināja 1688. gadā publicētais Fontnela darbs „Digression des anciens et des modernes”, kas bija veltīts teorētiskās un praktiskās filozofijas jautājumiem, vērsās pret sholastisko domāšanas veidu, kā arī iestājās par gara un viedokļu brīvību. Šis sacerējums iezīmēja pagrieziena punktu domāšanā.
3. Asai kritikai tika pakļauta arī reliģija un baznīca. skepticisma garā tika apšaubītas baznīcas tradīcijas un dogmas, īpaši tās, kas attiecās uz reliģijas transcendento pamatojumu un Svēto rakstu vēsturiskumu, uz viennozīmīgo un pretrunīgo tajos. Tādi autori kā Beils un Monteskjē esošās kārtības ietvaros vērsa savu kritiku pret baznīcas reformām. Attiecībā uz šaubām par ticības patiesībām un vēstures svēto plānu īpaši negatīvu pārdzīvojumu radikālajos apgaismotājos izraisīja 1755. g. zemestrīce Lisabonā.
4. atsacīšanās no tradīcijas un autoritātēm bija saistīta ar telpiskās šaurības pārvarēšanu. Apgaismotāji vairs nebija cilvēki, kuri veidoja īpašu kopību, balstoties uz literāro darbību un savstarpējo saraksti, kā tas bija vēlīnās renesanses vai agrīnā baroka laikmetā. tie bija īpaši mobili ļaudis, kuri savos ceļojumos pa Eiropu un ārpus tās guva atziņas par dažādiem dzīvesveidiem, atziņas, kas noveda pie domas par Eiropas sociālās sistēmas relatīvo darbu. Līdz ar to pirmo reizi radās domas un nojautas par pasaules vēstures kopsakarībām. turklāt pašu Eiropas vēsturi sāka izprast kā progresīvu procesu. Cilvēku redzesloks paplašinājās aiz savas valsts un visa Vecā kontinenta robežām, un tas savukārt veicināja tolerances idejas iesakņošanos un nostiprināšanos.…
