Jebkurš jauna laikmeta sākums, tāpat kā arvien vēsturē, ir visai nosacīti konkrēts, tas drīzāk ir process, kura gaitā ir lūzuma punkts, kad kļūst skaidrs, ka viss ir mainījies, ka sākušies jauni laiki. Tāds bija arī Latvijas ceļš uz neatkarību.
Jau 80.gadu vidū, kad Padomju Savienībā bija mainījusies valdība un līdz ar to arī tās politika , kopējā PSRS situācijā un tās sabiedrības dzīvē bija jūtamas pārmaiņas un jaunas iezīmes. Par PSKP ģenerālsekretāru 1985.gadā kļuva Mihails Gorbačovs, kura īpašā vēlēšanās bija sakārtot sociālo un ekonomisko situāciju Padomju Savienībā. Viņa vadības uzsākto reformu reālie rezultāti izpaudās kā sistēmas liberalizācija un salīdzinoši lielākas iespējas visās dzīves jomās, īpaši- nacionālo republiku iekšējā dzīvē. Piedāvātā brīvība tika pārvērsta revolūcijā. Lielās totalitārās valsts reformu politika bija pirmais pozitīvais faktors Latvija ceļā uz neatkarību. Tieši šis faktors izraisīja virkni pārmaiņu arī sabiedrības attieksmē pret notiekošo.
„Atmoda bija dvēseles svētki ,kad viss likās iespējams, sasniedzams un tīrs. Ilgus gadus nomāktā , konjuktūras pinekļos savaņģotā tautas un garīgā enerģija nu izlauzās ar neparastu , attīrošu spēku. Jo lielāka bija ticība šai utopijai ,ka beidzot piepildīsies nepiepildāmais un ideālas saplūdīs ar īstenību, jo rūgtāka pēc šiem dvēseles svētkiem bija atjēgšanās muļķīgu ķildu un sīkumaina pašlabuma plosītājā ikdienā. Svētkos būt ir viegli. Tas neprasa piepūli. Ikdienā gan, jo tās pelēcībā atkal un atkal ir jārod spēks nepazaudēt gaismas staru, kas ved uz templi.’’ Kalniete .S.Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lūza.-Rīga:Jumava,2000,480.lpp.
1990.gada 4.maijā ar 138 balsīm par Latvijas neatkarību nobalsoja LPSR AP deputāti un to pasludināja AP priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs un deputāti.
Kopumā pārejas posms bija smags ,tas nesa līdzi sarežģītas problēmas, kas strauji iezīmējās ne tikai sociālajā un ekonomiskajā jomā ,bet būtiski ietekmēja arī Latvijas kultūru.
…
