Visplašākais atbalsts kultūrai Latvijas valstij bija raksturīgs jau no pirmajām pastāvēšanas dienām. 1920. gada 18. novembrī, neatkarības pasludināšanas otrajā gadadienā, Kārļa Ulmaņa vadībā pieņēma vienu no svarīgākajiem lēmumiem: tika nodibināts Kultūras fonds, patstāvīga iestāde garīgās kultūras veicināšanai, kuru ar 1921. gadu vadīja parlamenta priekšsēdētājs un kura līdz 1940. gadam sniedza novērtējumu atbalstu kultūrai, īpašu vērību veltot lauku un skolu bibliotēku izveidei; tautas namu celtniecībai, radot lauku kultūras dzīves centrus; ievērojamāko zinātnieku un mākslinieku materiālajam atbalstam, īpaši – darbam ārzemju zinātnes un kultūras centros. Tās lielākie projekti bija Latvijas Universitātes Botāniskā dārza izveide; Vēstures institūta dibināšana 1936. gadā; Kārļa Mīlenbaha fundamentālās latviešu valodas vārdnīcas izdošana.
Valsts atbalsts palīdzēja Latvijai attīstīties kā kultūras valstij, taču pēc 1934. gada 15. maija pieauga valsts tieksme pilnīgi regulēt un pakļaut visas kultūras dzīves formas.
Šajā darbā ir aprakstīts par Latvijas kultūras attīstīšanos starpkaru periodā no Latvijas proklamēšanas dienas līdz Latvijas okupācijas dienai. Darbā ietvertas tādas kultūras tēmas kā prese, literatūra, mūzika, māksla, opera, balets, teātris, radio un kino.
Šādu referāta tēmu izvēlējos, tāpēc, ka vēlējos uzzināt cik daudz mūsu valsts spēja paveikt savas kultūras veidošanā un attīstībā pēc neatkarības iegūšanas.
Vācu okupācija vēl nebija īsti beigusies, kad sākās brīvās preses plūdi. 1918. gada 12. novembrī, nākamajā dienā pēc pamiera, pati pirmā sāka iznākt sīka eseru (Revolucionāru – sociālistu) lapa „Uz priekšu”, kas bija tikai kuriozs, taču jau 15. novembrī darbību atsāka A. Benjamiņa „Jaunākās ziņas” – nepārspēti populārākais laikraksts visas latviešu preses vēsturē. Vēlāk 21. novembrī tām sekoja LSDSP laikraksts „Sociāldemokrāts”, kurš līdz 1934. gada 15. maijam, K. Ulmaņa apvērsumam, bija viens no nopietnākajiem politisko partiju izdevumiem Latvijā.
Preses izaugsme bija neapturama līdz Ulmaņa apvērsumam. To veicināja 1924. gada liberālais preses likums – iepriekšējā cenzūra nepastāvēja un aizliegt varēja tikai pretvalstiskus vai par pornogrāfiju uzskatītus izdevumus.…
