A. Čaka kritikas nav īpaši apjomīgas, šeit gan jāpiezīme, ka kritikas, kuru centrā ir kāds dzejas darbs, A. Čakam ir daudz dvēseliskākas, bagātākas ar piemēriem un arī apjomā plašākas nekā kritikas par prozu. Kritikās par prozu A. Čaks lielu daļu savas kritikas velta darba autora raksturojuma, atsaucēm uz viņa iepriekšējiem darbiem un sižeta izklāstam. Visai maz tiek spriests par darba valodu, veiksmīgu vai neveiksmīgu galveno varoņu raksturu atklāsmi utt.
Dzejas kritikas A. Čakam neapšaubāmi padodas daudz krāsainākas un pārliecinošākas, tajās A. Čaks nevairās no tēlainas, ar epitetiem un metaforām bagātas valodas. Savus secinājumus A. Čaks pamato ar veiksmīgi izvēlētiem piemēriem no daiļdarba.
Kritikas, kuras A. Čaks sarakstījis padomju gados ievērojami atšķiras no pirmskara kritikām. Šajās kritikās sastopami daudzi slavinājumi Padomju Savienībai, Staļinam, darbaļaudīm, kas ceļ padomju cilvēka saulaino nākotni: „ Taču pirmām kārtām paši varenā kanāļa recēji atcerējās savu lielo skolotāju un darba iedvesmotāju biedru Staļinu. Daudzos racēju masu mītiņos un svinīgās sanāksmēs izstrādāja un pieņēma vēstuli biedram Staļinam, ko dzejas vārdos ietērpa divi pazīstami uzbeku dzejnieki Gafurs Gulams un Hamids Alimdžans”.10 Aiz visiem šiem slavinājumiem, trūkst skaidra grāmatas novērtējuma, liekas, ka viss šīs konkrētās kritikas kodols ietverts pēdējā kritikas teikumā : „Skaista un laba grāmata”.11 Šīm kritikām acīmredzami pietrūkst tā skanīgā un bagātā valoda, kas sastopama A. Čaka agrākajās kritikās. Ir jūtams arī liels cenzūras spiedienu uz literatūras kritiķi.
A. Čaks savās kritikās cenšas koncentrēties uz daiļdarba pozitīvajam iezīmēm, viņš nevienā no savām kritikām neizceļ negatīvo, varbūt tikai neuzkrītoši dod kādu padomu.
A.Čaka kritikās īpaši jūtama atšķirība starp tēlaino valodu, ar kādu A. Čaks sāk savas kritikas (īpaši dzejas kritikas) un valodas stilu kritikas noslēgumā, kur parasti tiek sniegta konkrēta informācija: „Grāmatas ārējais ietērps apmierinošs”, „Grāmata izdota glīti”, „Cikli izdoti ļoti glīti un lēti – LS 0, 60 un LS 0,70”.12
Lasot A.Čaka kritikas, ir jūtama viņa individualitāte, valodas izjūta. A.Čaks pauž savu viedokli par konkrēto daiļdarbu, informē lasītaju arī par daiļdarba autora citiem darbiem (ja tādi ir bijuši), tomēr neuzspiež savas idejas citiem. A.Čaks savas kritikas adresē plašai publikai, un tāpēc raksta tēlainā, bet tajā pašā laikā skaidri saprotamā valodā, tādēļ šīs kritikas ir interesanti lasīt arī cilvēkiem, kuri nav plaši pazīstami ar literatūru.
…
