Jau izsenis paaudžu paaudzēs tika nodots ne tikai mantojums, zeme, mājas, lopi, bet arī ģimenē iemantotās un no jauna iegājušās tradīcijas, zīmes, paražas. Ģimenes gan radinieku lokā gan arī plašāk starp pārējiem iedzīvotājiem centās nodot nākamajām paaudzēm savu dzīves veidu, gudrības un piedzīvotos pārdzīvojumus ar mērķi saglabāt gadiem krāto pieredzi un zināšanas tautas atmiņās mūžīgi. Šīs zināšanas tika nodotas dažnedažādos veidos. Stāstāmo ļaudis rakstīja un zīmēja uz papīra - teikās, mītos, pasakās un tautasdziesmās, bet zīmes un simbols ieauda segās un jostās, iegreba kokā, iekala dzelzī un akmenī. Tika nodotas arī ārstēšanas metodes, pēršanās noslēpumi, zālīšu receptes un daudz citādas lietas, kuras ir palīdzējušas mums būt tādiem kādi esam. Mūsu senčiem ir bijis svarīgi, lai šīs zināšanas jaunā paaudze saņemtu un izmantotu savās un savas tautas interesēs. Šis ilgus gadus sūri grūti krātais informācijas kopums veido tautas paražas, ieradumus, dzīves veidu, uzvedību, attieksmi - kultūru.
Darbā autore apskatīs kultūras resursu izmantošana uzņēmējdarbībā un konkrētus kultūras objektus - muzejus. Tāpat arī izvērtēs situāciju kopumā un sniegs definīcijas jēdzieniem kultūra, kultūras pieminekļi, muzeji.
Referāta mērķis ir saprast vai kultūras objekti ir tautas mantojuma sastāvdaļa, svētums un rūpala, kas būtu jāsaudzē un jānes tālāk nākotnē, nododot šo informāciju uz priekšu paaudžu paaudzēs, vai tikai veids naudas pelnīšanai.