Kultūras teorijas daudzveidība

Kulturoloģija ir mācība par kultūru. Kulturoloģija ir visplašākā zinātņu nozare. Kultoroloģija ir kā priekšnoteikums visām pārējām zinātnēm. Kultūras rodas, uzplaukst un nomirst. Uzplaukumi katrā kultūrā ir īslaicīgi un spazmatiski.
Ir pavisam astoņas svarīgākās iepriekšējos gadsimtos izstrādātās kulturoloģijas teorijas: evolucionīstiskās teorijas, difūzais modelis kultūras izziņā, bioloģiskās teorijas, psiholoģiskais virziens kultūras izpratnē, psihoanalītiskais virziens, funkcionālistiskais modelis, 20. gadsimta septiņdesmito un astoņdesmito gadu kultūras psihoantropoloģiskās teorijas. Katra no šīm teorijām ir ļoti atšķirīga, katra ir ar savu nozīmi un vēstījumu pasaulei.
Kultūras teorijas daudzveidība ir plaša. Pat vēl nesākot rakstīt šo darbu nebiju īsti pārliecināta, vai pastāv tieši viena teorija vai vairākas, bet tomēr pārliecinājos, ka ir vairākas. Un katra no tām ir aprakstīta šajā darbā.
Pirmās evolucionistiskās kultūras teorijas parādījās Lielbritānijā, Vācijā, ASV un Francijā vienlaikus (Lielbritānijā – H. Spensers, E. B. Tailors, Dž. Maklenāns, Dž.Frēzers; Vācijā – A. Bastiāns, J. Liperts, Francijā – Š. Leturno, ASV – L. Morgans).
Galvenā kultūrevolucionistiskā ideja bija par visas cilvēku sabiedrības vienveidīgo evolūciju virzienā no vienkāršākā uz sarežģītāko.
Galvenais mērķis – radīt vienotu zinātni par cilvēku un kultūru.
E.B. Tailora (1832 – 1917) darbs „Pirmatnējā kultūra” (1871) bija viens no interesantākajiem, kas izsauca lielu rezonansi pasaules zinātnē.…