Katra kultūra nosaka savus uzvedības noteikumus, ko sauc par likumiem un normām. Noteikumi var attiekties uz sociālu vienošanos par uzvedības kodeksu vai indivīda iekšējām vadlīnijām. Savukārt normas precizē, kāda ir atbilstoša vai neatbilstoša uzvedība.
Viens no svarīgākajiem ikvienas kultūras uzdevumiem ir palīdzēt indivīdam veidot savu identitāti. Tā kā cilvēks ar to nepiedzimst, tad sevis atklāšana un saprašana viņam rodas mijiedarbībā un saskarsmē ar apkārtējo pasauli. „Mēs iemācāmies savu identitāti – kas mēs esam – socializācijas ceļā.” Pats sākums šim procesam ir ģimene un attiecīga audzināšana.
Šī darba izvirzītā pamathipotēze ir tāda, ka atskaites punkts indivīdam ir paša identitāte, līdz ar to, neparastās situācijās (šajā gadījumā, kultūršoks) saskaroties ar svešo, kā viens no efektiem ir sevis atklāšana no jauna un vērtību pārvērtēšana/novērtēšana savā kultūrā. Darbs nosacīti ir sadalīts trīs daļās: identitātes un kultūras jēdzienu raksturošana, kultūršoka fenomens un secinājumi par šo abu pretmetu mijiedarbības rezultātu indivīdā.
Lai indivīds varētu saprast, kas viņš ir, nepieciešams sevi identificēt ar apkārtējo pasauli. Līdzās individuālajai un sociālajai identitātei pastāv arī kultūras identitāte. Paša identitātes noteikšana nepieciešama, lai cilvēks kļūtu par individualitāti (Stuart Hall), kas ir atšķirīga no citiem; lai saprastu, kā cilvēks sevi apzinās, kas par personību viņš ir, kā arī kādas rakstura īpašības piemīt viņa personībai. …